2011. gada 12. decembris

Mazliet

Mazliet vairāk atļauties būt

sev pašam un aizlidot.

Mazliet skaļāk censties teikt

vārdus no kuriem neizbēgt.

Mazliet klusāk mēģināt aizvērt

durvis,kuras parasti cērt.

Mazliet vairāk sākt ticēt

brīnumiem,kurus mēģinām meklēt.

Mazliet maigāk mēģināt pieglausties

plecam,kurš ir spējis mierināt.

Mazliet vairāk ļauties

mīlestibai,kura liek mums celties.



Greizais

Lasīt virzienā no lejas uz augšu. ;]





Skārda bundžās iepildīts sarkanvīns,
Smejas šodien miljoniem balsīs,
Nav man tējā nekāds grenadīns,
Putni vēl jo projām lido kāšos.

Atmiņas salietas vīna glāzēs
Un tukšojas bez nevajadzīgas steigas.
Novītušas puķes baltajā vāzē,
Es zinu,ka tuvu ir beigas.

Zemē nokritušie nakts aizkari
Mētājas uz pielietās grīdas,
Pazūd pulki,paliek bari,
Nokrīt vecās mājas sijas.

Ne-....

Nesaki man vairs ne vārda,
Kad logā pilnmēness spīd,
Kad tu ej prom pie kāda
Un atkal zvaigznes krīt.

Nedod man savas rokas,
Kad ārā leitus līst,
Kad projām ir tavas domas,
Jo puķes tomēr vīst.

Nenāc man tuvāk ne soli,
Kad projām cenšos bēgt,
Kad pavērsti ir stobri
Pret to, kurš cenšas lēkt.

Neskaties man vairāk acīs,
Kad tās dimantus ber,
Kad sāk zibeņot debesīs
Un naktstauriņus kāds ķer.

Neskūpsti vairs manas lūpas,
Kad tu tās vairs nemīli,
Kad izgaisušas visas jūtas
Pret to, kuru pats pievīli.

Tavi vārdi.

Kā klintī iekaļas tavi vārdi,
Ik vārds, kuru tu paŗ lūpām ber,
Un arī tad,kad lūzuši putniem spārni,
Kād svēl jo projām pasaku grāmatu ver.

Cenšoties izbēgt pats no saviem meliem,
Tu dažreiz paŗāk daudz atļaujies,
Maldoties aiz skaistu princešu tēliem,
Kaut kur zemapziņā laiks apstājas.

Tev...

Ar ieelpu man nepietiek,
Tu jau zini, vaag just,
Ar acīm jau neaiztiek,
Gribas tavos apskāvienos kust.



       

2011. gada 5. novembris

Kas?

Kas īsti ir laime? Manuprāt, tie dzīves periodi,kad mums ir rozā brilles, kad laiks ir un šķiet tikai mērvienība, kad nedomājam par grūtībām, jo tās mūs neuztrauc,kad sāp, bet mēs tiekam sāpēm pāri ar smaidu,kad liekas,ka esam stipri,jo tādi jūtamies.Bet arī laimīgi cilvēki raud.
 Butaforija,ka tikai bagāts cilvēks var būt laimīgs,tāds var būt ikviens. Ja cilvēks ir laimīgs savā vientulībā, citu melos un nodevībā, vai to var nosaukt par skaistu dzīvi?Domājams,ka nē.
 Jā,protams, visus pieviļ, visiem nākas kādā vilties. Bet pret visiem jau nekad nespēsi būt labs. Tāpēc ir jānodzīvo katra diena ar prieku,jāpiepilda to ar kaut ko patīkamu un noderīgu, tu taču nevari zināt, cik tādu dienu tev vēl būs. Katra nodzīvota diena ir dāvana, katra piecelšanās -maza atmoda, katra gulēt iešana- maza nāve.
Laimīgie visur atrod labo, bet tas nenozīmē,ka tie nesaskata slikto. Tiekšanās pēc laimes ir sava veida tiekšanās pēc miera, bet laimīgs vari kļūt tad,kad radīsi sevī iekšējo mieru. Kad cilvēks iemīlas,pasaules kļūst skaistāka,kad ir patiesi laimīgs,tā kļūst par paradīzi.

2011. gada 14. jūnijs

Solītā paradīze

Cilvēkus neaizmirst,par tiem sapņo, tos mēs vēlamies atgūt, bet tie liekas tik tālu, cik tālu ir zvaigznes. Mērķis ir, tikai ceļš līdz tam ir nezināms, neizpētīts un pārbaudījumu,piedzīvojumu pilns. Dodies tajā! Nebaidies cīnīties par saviem sapņiem, par cilvēkiem,kurus mīli. Jo dzīvot un mirt būtu bezjēdzīgi, ja nebūtu mīlestības. Sapņo ar atvērtām acīm, izdzīvo sapni! 
Laiks ir tikai mērvienība, apzīmējums un skaitļu virkne, kura iekļauj sevī it visu...gan labo,gan slikto, gan sāpes, gan prieku...ikkatru mirkli. Laiks ir metafora,kura iekļauj sevī ilgas-nemirstīgu sapni pēc kura tiekties.
Dzīvot nozīmē sapņot,sapņot,ja mīli. Dzīve bez mīlestības nav dzīve, tas ir vakuums- mūžīga tukšuma sajūta. 
Katrs solis ved mūs uz priekšu vai arī atpakaļ. Tāds liktenis vai tomēr katra paša izvēle? 
Mūžīgs ceļš visos virzienos, mūžīga kustība- lūk, tev solītā paradīze.

2011. gada 17. maijs

deeper

Reizēm  aizdomājos par to, cik viss ir virspusējs, kā ,piemēram,  kurpes mums nepatīk tikai tāpēc,ka viņām ir siksniņa, bet nepārbaudām to ērtumu. Varbūt stulbs piemērs, bet tā notiek. Viss, kas šķietami ir mums patīkams,vairāk ir patīkams mūsu acīm.  

2011. gada 12. aprīlis

Laiks.

Vienkārši aizdomājos par to, kā mēs neprotam izmantot to laiku,kurš mums ir dots. Mēs to izniekojam, jā arī guļot.. Un vēl trakāk... nedarot neko, vienkārši sēžot...bet katra diena taču var būt pēdējā, tad arī tā jānodzīvo tā- kā pēdējo.

2011. gada 20. marts

aprobežotība

    Šodien ar Alisi izdomājām iet rociņās,lai redzētu cilvēku reakciju un konstatētu viņu aprobežotību. Cilvēki tiešam blendž virsū tā it kā mēs būtu lezbietes. :D Ārprātīgi smieklīgi liekas tas fakts,ka tikai rokas iedošana cilvēkam,liek liecināt par tavu orientāciju.Kas tur tāds ir?
   Tikai nezin kāpēc bērnu dārzā mums liek iet rociņās ,neskatoties uz dzimumu. ( un tad ir normāli,ka rokās iet meitene ar meiteni vai puisis ar puisi) Vai tiešām bērnu dārzs ir tā vieta,kur tiek ietekmēta mūsu orientācija? Un kāpēc cilvēki ir tik aprobežoti? Kaut kāds padomju laika stulbums ? :D

2011. gada 17. marts

Klusums.

Klusēšana - vienkāršas dvēseles patvērums, kas sevī
izjutusi visu cilvēcisko skumju dziļumu.
-- Igo


     Ar katru dienu ar vien vairāk šādu brīžu...arvien vairāk domu,klusuma,atmiņu, cerību...tik daudz dažādu pārdomu. Un kaut kā nemanot,es mainos, iekšējā pasaule ieiet pavisam citā orbītā. Pavisam cits skatījums uz visu.
   Nākas aizdomāties par to,ka katra diena taču var būt pēdējā, ka ,iespējams,rīts,kad es dusmīga izeju pa mājas durvīm, var būt pēdējais. Un nav jau jānotiek nekādai katastrofai, var jau tikai paslīdēt un nokrist. nokrist tā,ka vairs nekad nepiecelsies kājās. Tā jau tikai viena tāda varbūtība. 
   Un dažreiz man riebjas šis klusums, šī neziņa par to,kas notiks tālāk. Bet tāpēc jau ir jāļauj vaļa fantāzijai, kurā ne vienmēr viss būs rožlapiņām kaisīts.





 


Fantāzija, tās izdomājumi, sēj skaisto un labo pasaulē.
Tikai fantāzija dara cilvēku diženu.
-- Franss




   Un tad,kad
mani tumsā pat ēna pamet, es slēpjos zem segas,aizveru acis....
           un tālākais ir tikai........
                                                                 SAPNIS





Gan bēdās, gan nelaimē mierinājumu rod sapņos.
-- Humbolts A.

Sapnī ir kas tāds, kas labāks par īstenību; īstenībā ir
kas tāds, kas labāks par sapni. Pilna laime būtu savienot
gan vienu, gan otru.
-- Tolstojs




 

2011. gada 13. marts

Mākslā

        Svētdiena. It kā jau būtu parasta diena, ja neatliec visu uz pēdējo, kā to izdarīju es ar savu darbu. no rīta aizvilkos ar mammu uz solāriju, pacepāmies. (Liekas,ka atkal sarkani vaigi :D ) Mjā un tad bija tāda ģimeniska, necerēti gara pastaiga ,pusdienas. Un jā, gleznot sāku tikai ap 15:00 ;(
       Darbu vēlāk piekoriģēšu, vienkārši vajag pagaidīt,lai pažūst un lai man noiet besis.
      Ieskats tajā,kas pagaidām ir paveikts

   p.s.  jāpiekoriģē ēnas un pats fons. kvalitāte bildēm ir vienkārši fuj, jo telefons arī ir fuj. :D

2011. gada 7. marts

Sen bija laiks.

     Vienmēr man ir licies,ka esmu pietiekami gudra, bet tā nav. Pat ļoti daudzas elementāras lietas es sarežģīju. Dažreiz vienkārši,liekas,ka  nekas nevar būt vienkāršs, un tur noteikti apakšā kaut kam ir jāslēpjas,kaut kādam lielākam un dziļākam pamatam jābūt,ja arī tāda nav.
      Pirms kādas nedēļas (Tā vismaz šķiet,ka kaut kad tad.)  sapratu kaut ko tādu,kam parasti nepievērsu uzmanību. Un īstenībā ir stulbi to apzināties,ka visu laiku esi pret to attiecies tik vieglprātīgi, tik pašsaprotami. Par to,ka mūsdienās cilvēks īpaši nepievērš uzmanību attiecību saglabāšanai, bet labāk no tām vispār atsakās. Un tad domājot tālāk...Cik nodrāzti mūsdienās ir šie trīs vārdi- es tevi mīlu.Vārdu pielietojums jau kļuvis slimīgs, nesaprotot to jēgu un nozīmi,tie tiek mētāti,pat nezinot,kas tā tāda mīlestība ir. Riebīgi.... Riebīgi skatīties uz to no malas. Viss liekas pārlieku jēls un uzspēlēts.

    

2011. gada 1. marts

Pavasaris.

        Jūtu pavasari. Pirmo reizi savā "garajā " mūžā varu teikt,ka man tas  patīk.
        Beidzot sniega kalni sarūk, parādās dzīvnieku atstātās brīnumčupiņas (kuras gan varētu nebūt), dzīvnieki arī sākuši skriet baros. Kas vēl trūkst? Pumpuri, milzīgās peļķes, gumpelīši, lietussargs, tēja un kāda laba grāmata. Gaidu atdzimšanu. Viss kļūs tik zaļš, tik zaļš.Ābeļziedi,ievziedi, sniegpulkstenīši, narcises, tulpes un pirmie vizbuļi beidzot rādīs savus ziedus.Un ja atkal būs tādi pali,  kādi bija pagājušajā gadā, domāju,ka būs interesanti. Tad noteikti nebūšu tik slinka,lai aizietu paskatīties.
         Viss tiks iemūžināts jaunās fotogrāfijās, ierakstīts jaunās atmiņu grāmatās. Vajag jau kaut ko atstāt piemiņai. Katru gadu taču ir savādāk. Viss tā mainās. Kaut vai atceroties to, kāda Sigulda bija pirms 9 gadiem, nekāda "Šokolāde" , "Svētku laukuma" un t.t.
         Un arī es sāku mosties no ziemas miega. No tādas iekšējas noslēgtības, noguruma no visa drūmā. Liekas, ka drīz lidināšos kā zvirbulis no zara uz zaru. Zvirbulis tāpēc,ka pa ziemu jūtos uzēdusi kaut ko lieku, bet tā kā drīz vien varēšu skraidīt pa pilsētu, lieko smagumu varēšu nomest.
         Enerģija virmo visur. Katrs rīts man kļūst gaišāks jeb kurā jomā. Un liekas pat mazliet dīvaini,ka no manis strāvo pozitīvisms un tur, kur nevajag, vienaldzība. Tādi taureņi galvā, vieglprātība, un tajā pašā laikā viss liekas tik viegls un pašsaprotams. Paldies Dievam, vairs neviens man nečukst ausī, kā ir pareizāk, jo īstenībā jau neviens to nezin...
         Viss ir sajūtās, krāsās. Kā mākslinieks es sāku zīmēt jaunu gleznu, varu sākt kaut ko jaunu,bet vēl nezinu ko,  jo ir taču pavasaris. Pavasara dullums it visur. Domāju,ka šogad pavasaris nebūs tik drūms ,kāds bijis citus gadus.Varbūt saule manas smadzeņu šūnas uzlādē... Varbūt. Bet tik un tā es gaidu... gaidu pavasari pilnā plaukumā, gaidu to dienu,kad ieraudzīšu pirmo tauriņu.



2011. gada 12. februāris

Sauc palīgā

Ah, šodien ir superīgs garastāvoklis, cerams diena izvērtīsies tāda pati. :) Viena dziesma tikko uzdzina pa nerviem, pozitīvi. :)

Ja tomēr kādreiz gadās pagurt lidojot,
Un ja zilumi un brūces vairāk negrib dzīt,
Diena saulainā šķiet milzīgs pārpratums,
Vieglāk peļķēm pāri lēkt, kā vērties debesīs,
Bet ausīs šalc – viss kārtībā,
Vien gaidi šāvienu. Ja nebūs tas –
Būs duncis tavā mugurā.
Un tu jau esi pamodies,
Un tevi atkal kaut kas triec
Lēkt pāri augstsprieguma līnijām.
Pēdējās nedēļas laikā mans garastāvoklis nav bijis īpaši labs, miegs arī tāds- nekāds, kaut kāds kārtējais pārmaiņu laiks. 

2011. gada 31. janvāris

Atdzimšanai

Gluži kā atdzimšana....šodien ir radies kaut kas jauns, nezinu, cik svaigs un krāsām piesātināts. Domas atkal maldās ap vienu cilvēku, kuru ,liekas, esmu zaudējusi pavisam un ceļš,lai arī ,cik tāls neliktos,šķiet plats. Atdzimst mana ēna,no pelniem ceļas liesma un uz galda nodzisusī svece šķiet kā tikko nodzīvota diena. 
Un sadzīs putnam spārni,lai atkal triektos debesīs.






Ēnu čuksti raud pie debesīm,
Es atveru acis un klausos,
Kā tie dod spēku eņģeļiem,
Lai tie par mani neiesauktos.

Vēl vienu, pēdējo reizi,spārni,
Kā ar vēju nesti, pieskarās,
Un tur, kur bijām bērni,
Mūsu atmiņās neviļus iemaldās.

Ēnu čuksti noklust mākoņos,
Skrienu tiem pretī nemanāms,
Ak,lūdzu, ņemiet mani debešos,
Vēlos palikt kluss un nezināms.



2011. gada 30. janvāris

Vārda diena

Hmm. Jā, šodien ir 30.01. mana vārda diena. Pamodos ap 7iem no rīta.. tik agri tāpēc,ka bija doma iet uz solāriju. Iegāju dušā, paēdu un vel stundu gaidīju ,kamēr Alise izčammāsies. Izgājām stundu vēlāk nekā paredzēts, nu nekas, nocepos 15min un rezultāts tāds,ka esmu kā tomāts. Negribas rīt tik sarkanai iet uz skolu, bet nu neko darīt. :D Nokrāsoju matus, bet nekas dižs nesanāca (as always), vienkārši tas melnais manos matos ir iesēdies.. ;D

Par dienu kā tādu- nekas īpašs, nekādas īpašas sajūtas... parasta diena. Un zinu kāpēc...


+ tikko radās atklāsme,ka rakstīšanu kā tādu esmu metusi pie malas un tas tagad liek aizdomāties par manām šā brīža prioritātēm. Ar nožēlu jāatzīst,ka man nav iedvesmas kaut kam jaunam,ja ir, tad to domu kaut kur aizmetu...Laika, kopš šī brīža kaut kas no tā visa arī jāpieraksta. Nevar jau laist zudumā.

2011. gada 26. janvāris

Bērnībā...

            Šodien atcerējos to,ko jau sen biju piemirsusi-savu bērnību. To bērnību,kurā dzīve bija vairāk kā spēle,kā joks.  Atceros,kā kādreiz taisīju koncertus.Toreiz saliku savas mantas pa visu dīvānu vairākās rindās, atradu lecamauklu ,ķemmi vai vēl kaut ko citu,ko mierīgi varēja izmantot kā mikrofonu. Jā ,un tad gāja vaļā...
           Un ,iespējams, ka tieši tādā veidā bērni iemācās kļūt drošāki, jo viņiem taču ir publika,kura viņos klausās,tāda publika, kurai vienmēr ir laiks priekš šī bērna,kuram ir tik daudz ko teikt,nodziedāt vai nodejot. Viņiem beidzot ir uzmanība, mūsu acīm nereāla, bet viņiem tik dzīva un patiesa... Un nav jau brīnums,ka  bērniem ir mīļākās rotaļlietas, iedomu draugi...pavisam vienkārši- viņiem trūkst uzmanības,kaut vai mazliet, bet trūkst.       
            Tagad man pašai sev rodas jautājums:"Vai man trūka? " Varbūt tagad manā atmiņā šis jautājums ir dzisis, bet ,protams, ir brīži,kad tu patiešām vēlies būt uzklausīts. Un ,manuprāt, es bieži nevarēju izteikties, varbūt tāpēc brīžiem ar mani ir grūti, jo es pavisam vienkārši nerunāju,atstāju visu sevī,jo tā ir vieglāk..
           Jā, un tieši tagad prātā ienāca šūpoles... Jēkabpilī. Pie mājas, kura atradās tieši pāri ielai,skatoties no veikala "Kamene" puses. Atceros tās dienas,kad sēdēju šūpolēs un dziedāju pati sevis sacerētas dziesmas... Un dziedāju pati sev, savam priekam... Tagad vairs neatceros,par ko dziedāju, un ,varbūt, tas nav svarīgi,jo man taču bija tikai kādi 5-6 gadi.
          Bērnība...Kas ir bērnība? Kur tā paliek? Liekas,ka tas man bijis tāds laiks,kurā es vairāk iepazinu sevi, iespējams, noslēdzos, laiks, kurā labākā auditorija bija klusums. Bet ,ziniet, tas neliek justies slikti vai apdalīti. Tā taču ir,ka pārāk stipra mīlestība rada sāpes, tā arī pārāk liela vienaldzība.. Man šīs abas lietas ir bijušas līdzsvarā. :) Un tāda bērnība paliks vienmēr manī pašā, manās atmiņās, cilvēkos, kurus mīlu. Mīlu tāpēc,ka tie man devuši to,ko ir spējuši, tik daudz, cik varējuši un ar tik lielu mīlestību,kāda tā ir-ar nesamākslotu, nenoliegtu un īstu.

2011. gada 24. janvāris

lietus nekad nepāriet, tā tikai šķiet

tā tik liekas......




 Mūsu šodienas skumjās nav nekā rūgtāka par atmiņām parmūsu vakardienas priekiem.
-- Džebrans

Ir brīži,kurus nekad atpakaļ neatgriezt..
pirmo dienu sājā pasaulē,pirmos smieklus,soļus, 
un pat vakardienu un vakardienas sarunas, 
vakardienas izjūtas...viss ir laikā,kas neapstājas.


Skumt pēc tā, kuru mīli, ir daudz vieglāk nekā dzīvot kopā
ar to, kuru neieredzi.
-- Labrijērs

Tas ir gluži kā raudāt par to,kurš ir tālu prom,
un smieties kopā ar ienaidnieku.



Nemirst tikai tas, kurš nedzimst.
-- Armēņu sakāmv. 

Un nedzimst tie,kuri nemirst...


Nelaimes - aklimatizācijas process, kas sagatavo dvēseli
pārejai citā, sliktākā pasaulē.
-- Bīrss

  Dzīve mums nes pārbaudījumus, 
mums pašiem jāmācās tiem tikt pāri.


 Tā, ka rakstīt mācēja galvenokārt tikai vīrieši, visas
pasaules nelaimes tika pierakstītas sievietēm.
-- Džonsons S.

 Un vēl pasakiet,ka tā nav taisnība.. :P


 Par mērķi ir jābūt laimei, citādi uguns nebūs pietiekoši
spoža, motivācija nebūs pietiekoši spēcīga un panākumi
nebūs nozīmīgi.
-- Dreizers

Lai nokļūtu starp zvaigznēm, uz tām jātiecas.
Lai svece degtu,tā jāaizdedzina. 








2011. gada 20. janvāris

i`m alone. ;D


Hah, superīgi apzināties,ka reāli tev neviens neraksta, ja pats nesāc rakstīt... Nu vismaz tā ir ar mani. Tagad tiešām saprotu, cik esmu "forša" !!! Prieks, kur tu rodies?

Jūtams tāds kā error

hmm.. secinājums- esmu garlaicīga, totāli tizla, neiejūtīga maita, kurai nav vērts rakstīt. ;D

amm, paldies Oskaram un Haraldam,ka tomēr man uzdrukāja..Brīnums ir noticis. !

2011. gada 18. janvāris

Aura

   


Šodien atvēru grāmatu "Spēkavots dvēselei" mazliet aizlasījos. Un grāmata man atgādināja par to, ko ,iespējams, daudzi nezin- katrs var redzēt auras.
Tā kā sen nebiju to darījusi, mēģināju ar kaķi, bet tētis iztraucēja,jo sāka viņu bužināt, nācās pievērsties sev un skatīties uz savu roku.
Tagad nāca vēlme pameklēt kaut ko par šo tēmu...
 Izrādās,ka informācija krasi atšķiras, spriežat paši.;D

  
 
Auras krāsas
Baltā krāsa aurā pauž par spēku un veselību, liecina par gribasspēku, izturību.
Zeltītā krāsa aurā apstiprina stipru mentālās enerģijas klātesamību.
Sarkanā aura nozīmē dusmas, naidu, niknumu, nepacietību, egoismu.
Rozā aura ir harmonijas, mīlestības apliecinājums, tā nozīmē arī līdzjūtību, draudzību, uzticību.
Oranžā aura izstaro dzīvesprieku, optimismu.
Dzeltenā krāsa aurā liecina par straujumu, jautrību un dažreiz par dzīvnieciskiem instinktiem.
Zaļā krāsa aurā ir novērojama krāpniekiem.
Zilā krāsa aurā liecina par padevību un paklausību.
Violetā aura simbolizē intuīciju, harmoniju, pozitīvo domāšanu, norāda uz kontaktu ar Visuma saprātu.
Melnas krāsas aura ir tiem cilvēkiem, kuri kontaktē ar haosu, tā izstaro ļaunumu, disharmoniju.
Pelēka aura ir vājiem un hronisku slimību mocītiem cilvēkiem, tā liecina par bailēm un izmisumu.

Auras krāsu nozīme.

Violetās krāsas aura ir visur, kur producējas tā izjūta, ko mēdzam apzīmēt ar vārdu «intuīcija». Šīs krāsas aurai vienmēr ir kaut kāda noteikta un skaista forma. Cilvēki, kuriem galvas aurā šī krāsa, spēj viegli sajust un aptvert dažādu būtību esamību, bez redzamas aplūkošanas vai izpētīšanas. Šādi cilvēki bieži saka: «Es zinu, ka tur ir tas un tas, ka ar to lietu ir tā un tā, bet es nezinu, kā es to zinu.» Pozitīviem harmoniski noskaņotiem cilvēkiem intuīcijas izjūtas vienmēr izteicas ar violetās domu auras enerģiju. Stiprie violetās auras tipi vienmēr ir intuitīvā kontaktā ar kosmisko harmoniju un absolūto kosmisko saprātu — radošo spēku.

Melnā aura arī ir galvenā kārtā intuitīvās izjūtas enerģija pie negatīviem cilvēku tipiem, kas noskaņoti uz ļaunu.  Viņi intuitīvi aptver dažādu lietu būtību, bet tikai disharmoniskā, ārdošā virzienā. Melnās auras cilvēki ir kontaktā ar kosmiskā haosa ģēniju, ārdošo sākumu. Tamdēļ viņi ļoti spējīgi darīt noziedzības. Melna aura (tikai jāievēro, ka šī melnā auras krāsa un tāpat visas domu auras krāsas nav pilnīgi identiskas parastai fiziskai melnai krāsai ne pēc izskata, ne nozīmes) izteic visu to, ko var apzīmēt vārdiem: «noziedzības gudrības», «ārdošais ģēnijs». Šīs auras stiprie pārstāvji veikli visādās noziedzībās, ģeniāli viltībās un noziegumu apslēpšanā.

Zilā aura ir piekļāvības, padevības, paklausības, dievināšanas un pielūgšanas izjūtu izteiksme. Katrā stāvoklī, kur cilvēks griežas pie kāda cita cilvēka vai simbola ar izjūtu: «Es tev piederu, paklausu, es tevi lūdzu» — ir zilās auras iedarbība. Šī aura piespiež padoties kāda cita cilvēka vai spēka rīcībai un līdz ar to izteic mīļa, padevīga lūguma jūtu izplūsmi. Dievlūgšanā, reliģiozā ekstāzē, sevis atdošanā Dievam, cilvēki pārklājas un bieži pavisam ietinas zilā aurā. Tāpēc tie, kas spēj auru redzēt, ir iesaukuši to par lūgšanas auru.

Zaļā aura nozīmē padošanos, bet negatīvā nozīmē. Zilās auras padošanās, piekļaušanās, lūgšana, dievināšana, tīra un patiesa, kas nāk no sirds, bet šīs auras padevība viltīga, nepatiesa, lišķīga. Tās izjūtai pamatdoma ir: «Ne es tevi atzīstu, ne mīlu, bet gan nicinu, nīstu, labākā gadījumā tu man esi vienaldzīgs. Tā kā man zināmu interešu dēļ tev jāparāda padevība, draudzība, pielūgšana, tad ņem manu vārdu un mākslīgu izjūtu, padevību un godināšanu. Sirds dziļumos savai rīcībai nepiekrītu, domāju citādi.”

Zaļā aura ir vienmēr viltības, lišķības un krāpšanas domu enerģija. Gaišos, tīros un dzidros toņos tā nozīmē gan harmoniju, saskaņu, mīlestību, bet neīstu. Cilvēki, kuri izjūt viens pret otru draudzību, mīlestību un labvēlīgu harmonisku noskaņu pret citiem cilvēkiem un pasauli, daudzreiz var gan būt paši pārliecināti, ka viņi to patiesi tā izjūt, bet ja šīs izjūtas izteicas zaļā aurā, pamatu pamatā izjūtas nav tādas, par kādām viņas tur. Pie pirmā pārbaudījuma tās pierādīsies par neīstām. Gaiša dzidra zaļā aura ar vieglu rozā nokrāsu ir tīrām erotiskām tieksmēm, bet ar melni sarkanu nokrāsu izvirtībai un seksuālam sadismam.

Rozā aura ir īstas patiesas harmonijas, saskaņas un tīras mīlestības jūtu aura. Labsirdība, līdzcietība, žēlsirdība, žēlošana, iecietība, gādība, draudzība, uzticība un viss tas, kas rada un uztur cilvēku esību harmonijā saskaņā ar kosmosu, izteicas rozā auras krāsā. Uzupurēšanās idejas un mīlama cilvēka labā izteicas spilgtos rozā uzliesmojumos.

Sarkanā aura ir pretstats rozā aurai. Tā nozīmē naidu, dusmas, nicināšanu, niknumu, neiecietību, nepacietību, cietsirdību un egoismu. Cietsirdībai ir melni zaļgans tonis, egoismam melni iedzeltens, melni ruds.

Zeltītā aura nozīmē domāšanas, prātošanas un plānošanas enerģiju. Viss, kas cilvēka psihē izteicas kā prātošana, loģiska domāšana pozitīvā virzienā, t. i., domāšana par labām radošām lietām, radošu darbību, izpaužas gaiši mirdzošā zeltītā aurā.

Rudā rūsas netīri dzeltenā aura ir savāds, netīrs, melni-iesarkans, duļķains dzeltenums, kas atgādina joda plankumus uz miesas, dzeltenu trūdošu sūnu un visvairāk rūsu. Tā nozīmē, tāpat kā zeltītais dzeltenums, prātošanas, domāšanas, gudrošanas enerģijas izplūsmi un darbību, bet tikai negatīvā, ļaunuma virzienā. Te ir domāšana, gudrošana par lietām un darbībām, kuru nolūks blēdība, krāpšana, noziedzība. Melnā aura ir noziedzības dvesme, bet rudā, rūsaini-dzeltenā — noziedzības izdarīšanas, plānošanas un gudrošanas māka.

Baltā aura izpauž spēku. Visur, kur producējama spēka izplūsme, piespiešanās, centība, tur izstarojas ugunīgi balta gaisma. Ķermeņa veselības spēka sajūta, muskuļu vingrums, gribasspēks, izturība — viss tas ir baltās auras krāsās. Krievu valodā šim baltās auras apzīmējumam ļoti labi iederas vārds «usiļije».

Pelēkā aura ir — vājums, slimība, pagurums, izmisums, bailes. Slimnieki, piedzērušie, izmisušie, bez gribas, bez rakstura, gļēvuļi, bailīgie — visi zināmā mērā apņemti, caurausti vai piepildīti ar šo pelēko auru. Visvairāk tā ietin slimniekus. Slimo vietu aurā pelēkās krāsas sabiezējumi bieži pēc formas atgādina miesā iekodušos sikspārņus, zirnekļus un dēles.
 
Vēl krāsu nozīmes-
Sarkanā krāsa liecina par možumu un enerģiju un vienlaikus par tendenci uz nervu darbības traucējumiem. Cilvēkiem, kuriem ir šāda aura, jācenšas kļūt mierīgākiem. Tumšsarkanā krāsa ir nelīdzsvarotas nervu sistēmas un ātras dabas pazīme. Cilvēks, kura aura ir šī krāsa, var šķist izturīgs, taču kāda kaite viņam ir, un tas ietekmē viņa nervu sistēmu. Šādiem cilvēkiem t;ik dominēt pār citiem un enerģiski rīkoties. Gaišsarkanā krāsa ir nervozu, impulsīvu ļoti darbīgu, uz egocentrismu tendētu cilvēku aurā. Spilgti sarkanā krāsa liecina par pārlieku egoismu. Rožaina vai koraļsārta krāsa liecina par brieduma trūkumu. Parasti tās sastopamas jaunu cilvēku aurā. Ja šīs krās saskatāmas pieaugušu cilvēku aurā, tas var norādīt uz ieilgušu infantilismu un bērnišķīgu koncentrēšanos pašam uz sevi. Agrīnajā kristiānismā sarkanā krāsa simbolizēja Kristus ciešanas un nāvi. Tā ir Marsa krāsa, mūzikā atbilst notij do.

Oranžā ir saules un vitālā spēka krāsa, tā norāda uz saudzīgu attieksmi pret citiem. Zeltaini oranžā krāsa liecina par dzīvotspēju un savaldību, bet brūnā krās - par bezrūpību un godkāres trūkumu. Iespējams, ka cilvēku, kura aurā dominē oronžā krāsa, kaut kas nomāc, bet visbiežāk šī krāsa liecina par slinkumu. Cilvēkiem, kuru aurā ir oranžā krāsa, ir nosliece uz aknu darbības traucējumiem. Agrīnajā kristiānismā oranžā krāsa simbolizēja slavu, tikumību un zemes augļus, tas viss, dabiski, tika saistīts ar Sauli. Tā ir Saturna krāsa, mūzikas gammā atbilst notij re.

Dzeltenā krāsa ar zeltainu tonējumu nozīmē stipru veselību un labklājību. Cilvēki, kuriem ir šāda aura, spēj paši par sevi parūpēties, reti satraucas, viņiem viegli padodas mācības un ir možs prāts, viņi ir priekpilni un draudzīgi, gatavi allaž palīdzēt. Ja dzeltenajam ir sārta nokrāsa, tas liecina par kautrīgumu. Ja šādiem cilvēkiem turklāt ir rudi mati, tad visdrīzāk viņi sirgst ar nepilnvērtības kompleksu un tāpēc bieži vien ir neizlēmīgi, ar vāju gribu un noslieci iet citu cilvēku pavadā. Agrīnajā kristiānismā dzeltenā krāsa ir svētā, skolotāja krāsa. Tā ir Merkura krāsa, mūzikas gammā atbilst notij mi.

Zaļā reti ir dominējošā krāsa, taču ļoti labi, ja tā aurā ir kaut nelielā daudzumā. Smaragdzaļā krāsa, it īpaši ar gaišzilu virsmu, ir dziedniecības krāsa, tā vienmēr ir ārstu un medicīnas māsu aurā. Ja zaļā krāsa tuvojas gaiši zilai, tas liecina par vairāk attīstītām dziedināšanas spējām un iespējām. Ja tā ir tuvāka dzeltanajam tonim, spējas ir vājākas. Citrondzeltenā zaļganā krāsa, kurā ir daudz dzeltenā toņa, ir melīgas dabas pazīme. Agrīnajā kristiānismā zaļā krāsa simbolizēja jaunību un dabas auglību. Tā ir Saturna krāsa, atbilst notij fa.

Zilā krāsa aurā liecina par cilvēka pozitīvajām īpašībām. Labi ir visi šīs krāsas toņi, bet, jo krāsa vairāk piesātināta, jo labāk. Blāvi gaišzilā krāsa liecina, ka cilvēka spējas nav pārlieku attīstītas, tomēr viņam ir milzīga tieksme sevi pilnveidot. Cilvēks nav īpaši apdāvināts, taču cenšas panākt vēlamo un sasniegt augstāko mērķi. Šādam cilvēkam bieži sāpēs sirds un galva, bet viņš ies vajadzīgajā virzienā. Gaišzilā krāsa raksturīga mērķtiecīgam cilvēkam, kas ir vairāk padarījis nekā cilvēks ar blāvi gaišzila toņa auru, lai gan apdāvinātības ziņā viņi varbūt arī neatšķiras. Tumšzilā krāsa liecina, ka cilvēks ir atradis savu aicinājumu un sevi velta tam. Šādi cilvēki vienmēr ir neparasti, viņiem raksturīga bieža noskaņojuma maiņa. Šiem cilvēkiem ir uzlikta misija, un viņi to nelokāmi pilda. Lielākoties tie ir mērķtiecīgi cilvēki, kas savu mūžu nesavtīgi ziedo zinātnei, mākslai vai sabiedriskai darbībai. Agrīnajā kristiānismā zilā krāsa simbolizēja augstākos gara sasniegumus, apceri. Tā ir Jupitera krāsa, bet Jupiters valda pār cildenām domām un garīgiem centieniem. Mūzikas gammā atbilst notij sol.

Violetā krāsa ir tādu cilvēku aurā, kuri meklē savu aicinājumu vai ticību. Tiklīdz viņi mūža darbu būs atraduši vai būs tikuši skaidrībā par savu pārliecību, šī krāsa pārtaps zilajā. Tātad, līdzko cilvēks nostājas uz pareizā ceļa, zilā krāsa kļūst par dabisku dvēseles emanāciju. Ja violetajai ir purpura nokrāsa, tā liecina par valdonīgu raksturu. Ja cilvēka aurā ir mēļā, violetā vai purpura krāsa, viņi ir pakļauti sirds un kuņģa slimībām. Kristiānismā mēļā un violetā krāsa apzīmēja pazemojumus un bēdas. Mēļā ir Veneras, violetā - Mēness krāsa. Pirmā atbilst notij la, otra - notij si.

Baltā krāsa protams ir pilnības krāsa, pēc tās tiecamies mēs visi. Ja mūsu dvēseles būtu harmoniskas, visi krāsu viļņi saplūstu un mūsu auras būtu baltas. Tāda aura bija Kristum. To var saskatīt daudzos viņa attēlos, it īpaši tajos, kuros redzama augšāmcelšanās. Krāsa ir dvēseles, prāta, ķermeņa, noskaņojuma atspulgs, un reizē tās liecina par to, ka esam nepilnīgi. Ja mēs būtu tādi, kādiem vajadzētu būt, no mums plūstu tikai balts starojums. Lūk, pēc kā ir jātiecas. Ja kādam cilvēkam redzēsit šādu starojumu, uzticieties un sekojiet viņam gluži kā zvaigznei. Bet, tā kā mums ir lemts apmierināties ar mazumu, gūsim mieru un būsim laimīgi un priecīgi zeltaini dzeltanās krāsa mirdzumā.

Krāsu dziednieciskais efekts


Sarkano krāsu dziedniecībā izmanto visintensīvāk. Ar šo krāsu dziedina – rozi, asinsrites un dzimumorgānu slimības. Sarkanā krāsa stimulē psihes darbību, radot spēka un enerģijas pieplūdumu, tomēr tā var radīt arī negatīvus blakusefektus - agresivitāti, valdonīgumu, uzbudinājumu, pārlieku juteklīgumu. Atceraties, ka tā ir uguns krāsa, bet uguns ir ārdošs spēks! Sarkanā krāsa paaugstina asinsspiedienu, uzlabo asinsriti, dziedē ādas slimības, uzlabo atmiņu un redzi, „sadedzina” tumšo enerģiju. Šī krāsa harmonizē pamata čakru. Sarkanos starus satur visi augļi un dārzeņi ar sarkanu mizu – bietes, sarkanie kāposti, baklažāni, redīsi, ķirši, zemenes, jāņogas, upenes. No dzīvnieku pasaules sarkanai krāsai atbilst lasis un forele. Var lietot ūdeni no sarkanas krāsas trauka, kurš 2 stundas turēts saules staros.

Oranžā krāsa ir sarkanās krāsas daļa, kas sajaukta ar dzelteno. Tā organismā nostiprina dzīvības enerģiju, sniedz brīvības, mundruma sajūtu. Tā derēs, lai dziedētu garīgās slimības – depresiju, pesimismu, atjaunotu enerģiju, pastiprinātu dzimumpotenci, palielinātu imunitāti, palīdzēs dziedēt elpošanas orgānu kaites, stiprinās sirdi, paātrinās vielmaiņu. Dzeltenā krāsa harmonizē otrās čakras darbību. Negatīvā īpašība - rosina impulsivitāti. Apmākušās dienās var valkāt saulesbrilles, kuru stikli ietonēti oranžā krāsā, bet vakaros iedegt oranžās sveces. Uzturā lieto – mandārīnus, apelsīnu, ķirbjus.

Dzeltenā krāsa asociējas ar saules gaismu, siltumu, dzīvības enerģiju. Tā rada dvēseles mieru, priecīgu un pacilātu noskaņu, stimulē intelektuālās spējas, likvidē grūtsirdību, nomāktību. Šī krāsa cilvēku orientē uz nākotni, jauniem sasniegumiem. Līdzsvaro enerģiju un nervu sistēmu. Dzeltenā krāsa spēj arī nogurdināt, ilgstošā tās ietekmē cilvēks kļūst vieglprātīgs, straujš, nenopietns un dažreiz greizsirdīgs. Dzeltenā krāsa harmonizē trešo – saules pinuma čakru, uzlabo redzi, attīroši iedarbojas uz gremošanas traktu, aknām un ādu, sekmē žultss izdalīšanos, normalizē dziedzeru un limfātiskās sistēmas darbību, uzlabo vielmaiņu, dziedina bronhus. Dzeltenā krāsa īpašā cieņā ir valstīs, kurās valda auksts klimats. Dzeltenai krāsai augu valstī atbilst āboli, plūmes, citroni un banāni.

Zaļā krāsa ir dabas augstākā vibrācijas krāsa, kas simbolizē cikliskos ritmus pasaulē. Zaļā krāsa nomierina, rada labu noskaņojumu, atjauno un reģenerē organismu, tā savieno garīgo ar fizisko līmeni, līdzsvaro un nomierina veģetetīvo nervu sistēmu, izlīdzina enerģijas, stimulē drošības un pašpārliecinātības sajūtu. Ar zaļo krāsu harmonizē sirds čakru. Zaļā krāsa uzlabo asinsriti, dziedē bronhītu, garo klepu, locītavu iekaisumus, dziedē rozi, dažādas čūlas, stabilizē asinspiedienu. Ja cilvēks noguris un nomākts, iesaka doties mežā vai pļavā un tur nodarboties ar apceri. Ja vēlamies aktivizēt zaļo krāsu, tad uzturā lietosim olīves, vīnogas, salātus, pekinas kāpostus, lociņus un gurķus.

Gaišzilā krāsa – debesjuma simbols, asociējas ar ūdeni un gaisu. Pieder pie auksto krāsu grupas. Šī krāsa psiholoģiskā līmenī veicina intuīciju, pacietību, atklātību, sapratni, nomierina nervus, uzlabo enerģētisko aizsardzību, apskaidro apziņu, dāvā vienotības sajūtu ar apkārtējo pasauli, palielina drošības sajūtu. Gaišzilā krāsa kliedē varas kāri un pārējās kaislības, kontrolē piektās – rīkles čakras darbību. Ar šo krāsu iespējams mazināt sāpes, iekaisuma procesus, karsoni.

Tumšzilā krāsa – bezgalības simbols, Visuma, sievišķās sākotnes krāsa, kas simbolizē mātišķu, nesavtīgu mīlestību, līdzcietību, dievišķo gudrību. Tumšzilā krāsa sniedz domu skaidrību, mazina bailes, uzlabo intuīciju, palīdz psihosomātisku problēmu gadījumos. Dziedniecībā izmanto elpceļu, plaušu slimību gadījumos. Var regulēt vairogdziedzera darbību, mazināt iekaisuma procesus, palēlināt sirdsdarbību, mazina zobu sāpes, reimatismu, reiboni, mazina galvas sāpes un muskuļu krampjus, dziedē nieres, urīnpūsli, ekzēmas, čūlas. Harmonizē sesto – vainaga čakru, veido enerģētisko aizsardzību.

Violetās krāsa sevī apvieno vīrišķo un sievišķo sākotni. Iemieso sevī kustības un miera savstarpējo ietekmi. Ar šo krāsu var dziedēt depresiju un migrēnas. Šī krāsa dziedina audus, kaulus, nieres, smadzeņu traumas. Šo krāsu izmanto aizsardzībai meditācijas laikā.

2011. gada 16. janvāris

free

Atkal viena, atkal brīva.. atkal savādāka.....
Ne vienmēr viss notiek tā,kā gribētos,arī šoreiz.. bet mēs esam kā putni.. lidojumā... vienmēr kaut kādos nezināmā meklējumos. Tāpēc atkal ceļos spārnos,lai triektos pretī debesīm un turpinātu smaidīt. :) Nekas jau nav zaudēts, ir iegūts, un viss turpinās, dzīve neapstājas. :) Elpo :)

2011. gada 13. janvāris

Pastaiga pirms miega.

     Bija trešdienas vakars un nav svarīgi ,kā tas notika, bet es izgāju ārā. Pamanīju, ka jau atkal ir uzsnidzis sniegs. To varēja manīt ,jo ceļš, kas dienas laikā bija melns, kļuvis balts.
Es šķērsoju ielu. Likās tik nesvarīgs tas ceļš, pa kuru doties, bija vienalga. Kājas pašas veda pa sniegoto trotuāru, kur jau bija iemītas pēdas, gar puķudobi, kurā tagad bija sniega čupa un palikušas dažas eglītes, jo sniegavīrs jau bija aizvākts. Es pievērsu skatienu sniegam, kurā bija kāda cilvēka pēdas, es gāju pretī tām un tās gāja pretī man. Es tām sekoju uz to vietu, no kurienes tās nākušas. Mani soļi sākotnēji bija daudz garāki, laikam, tāpēc, ka gāju ātrāk. apkārtējais troksnis- izgaisis... tā it kā tas nemaz nebūtu bijis. Un pēkšņi es nolēmu doties citur, nemaz nezinot, no kurienes ir nākušas šīs pēdas, kurām vēl pirms brīža pievērsu tādu uzmanību.
     Sāku doties baznīcas virzienā. Soļi kļuva arvien lēnāki. Parasti, ja kāds cits tā ietu, es teiktu, ka viņš velkas. Bet šoreiz bija citādi. Laiks skrēja nevis es. Sāku ieklausīties, kā zem manām kājām gurkst sniegs. Tā bija kā tāda savdabīga melodija , kuru pavadīja suņu rejas. Kaut kur rēja. Skaļi. Likās tik bezgala interesanti klausīties šajā skaņā. Tā bija ar kaut ko tik īpaša, bet tagad vēl neteikšu- ar ko... Un tā es gāju, klausoties savos soļos, pāri citām pēdām, kuras bija iešļūktas ne iestaigātas. Kādam bijis jautri... Pārgāju pāri ielai.
     Ejot pilsdrupu virzienā, kaut kas mainījās.  Es pati sev likos savādāka- pavisam cita. Viss man apkārt likās tik pilns ar emocijām un troksni ,bet es pati sev likos tik tukša. Sniegs ieguva krāsu, bet es to zaudēju. Kļuvu caurspīdīga. Un, tuvojoties baznīcai, sāku apzināties, ka šis tukšais cilvēks atstāj pēdas sniegā. Bet kāpēc?  Un kāpēc kājas mani atvedušas līdz šejienei? Kad pagāju garām baznīcai, bija sajūta, ka it kā kāds īpatnējs spēks mani vilktu atpakaļ. Un tomēr es turpināju iet tālāk. Kaut kā manās rokās nonāca telefons un es to izslēdzu, īpaši nedomājot par to, vai kādam būšu vajadzīga.
     Es turpināju iet. Virzījos tālāk pa ielu un gandrīz pirms krustojuma pāri ceļam pārskrēja balts labradors. Iespējams, tas, kuru jau biju sastapusi pirms tam. Viņš nepievērsa man uzmanību, vismaz man tā šķita. Bet, kad es pārgāju pāri krustojumam, viņš man sekoja. Te, vienu brīdi viņš man skrēja pa priekšu, te, jau citu -aiz muguras. Tieši tā mēs abi nonācām līdz vietai, kur vēl nesen bijis sniegavīrs. Nu man tiešām likās,ka te mūsu ceļi šķirsies. Likās, ka atvadāmies, es-klausoties soļos- un viņš -skrienot, kur deguns rāda. Un, jā, viņš aizskrēja pulksteņa virzienā, bet es devos uz mājām. Kad biju jau nonākusi līdz ceriņu krūmiem, viņš pēkšņi atskrēja pie manis. Un mēs kopā šķērsojām ielu. Līdz pat pašai mājai viņš bija ar mani. Es pateicos par pavadīšanu, noglaudīju viņam galvu un devos iekšā, bet labradors devās tālāk, iespējams, pavadīt kādu citu.
        Rodas jautājums, kāpēc, ejot mājās, man radās idejas, kuras uzreiz tika dzēstas, kāpēc šis vakars bija šāds? Un kāpēc mani pašas soļi radīja manī tādu tukšumu... Kā sirdspukstus šajā vakarā es sadzirdēju sevi, to mani, kura, iespējams, tā arī nekad nebūtu runājusi. to sevi, kāda es , varbūt, esmu patiesībā- klusa, melīga, tukša maita- egoiste.

2011. gada 11. janvāris

Ieelpa


 Es elpoju,lai dzīvotu...un dzīvoju,lai kaut kad mirtu... (ironiski)

Epicentrs

Pašas lielākās pasaules katastrofas- nedabūt to,ko vēlies,un dabūt to,ko vēlies.

       Un domājot par to,ko tikai es vēlētos,šķiet,ka tas nekad nepiepildītos... un ar dažām vēlmēm tā ir... Jo es nekad nespēšu izplest spārnus un lidot kā putns, tiešām reāli lidot, nevis iztēloties,ka to daru. Es nekad nespēšu runāt ar dzīvniekiem tā kā runāju ar cilvēkiem... Nekad nespēšu skrieties ar gepardu un nekad nerakšu ar kurmjiem alas. Tas vienkārši fizioloģiski nav iespējams. 
       Un ,ja nu es spētu skrieties ar gepardu vai lidot, šī prasme manās acīs vairs nebūtu tik augstā līmenī kā tagad, tā būtu parasta parādība un neliktos nekas īpašs... Tā jau notiek ar visu,kad to iegūstam, tā vērtība mūsu acīs zūd, šķiet parasta, līdz beigu beigās paliek nevajadzīga vai arī tik pierasta, ka vairs neapzināmies mūsu dzīvi bez tās.
       Un sniegā zīmēju es to.... savu balto- it neko. Tas tikai tāds noslēpums,kas tur īsti ir attēlots, jo tikai tāds, ar manām acīm, spēs īsto attēlu ieraudzīt. Kvēlākie sapņi, karstākās vēlmes  ,iespējams, nekad tā arī nepiepildīsies, bet ir vērts censties, jo mūsu dzīvēs daudz kas ir atkarīgs no katra paša individuāli.Viss ir katra paša rokās.

Noķerts vējā.

         Ah, mani piemeklēja tāda "laime".. noķēru aukstum pumpu. Tā tas riebjas. Kāpēc ir tādas stulbas herpes?
        Un ,lai būtu vēl foršāk, tieši šodien daudzi man gribēja dot bučas... Mjā...Tā es paliku kā emo- nesabučota.  XD





     

2011. gada 10. janvāris

Cukurs.

          Kaut kas ar šo gadu sāk krasi mainīties.Laikam dzīve kļūst rūgtāka.  Pagājušajā gadā biju atradinājusies no trīs tējkarošu lietošanas. Nu jā, lietoju divas, bet vismaz neizklausās tik nenormāli kā trīs.
          Šodien uztaisu tēju, ieberu divas tējkarotītes cukura, pagaršoju.. un ,bāc, nav kaut kas kā vajag. Pieliku vēl vienu un tad viss bija kā parasti. Un nebija jau tā,ka tējas maisiņš pārāk ilgi nostāvējis krūzē.. Nesaprotu. Vai tiešām manas garšas kārpiņas prasa pēc kaut kā saldāka?... vai vienkārši es atgriežos bērnībā, kad varēju cukuru karotēm ēst.

2011. gada 9. janvāris

....

You can change the frame, but picture remains the same 







Lai arī kā  cilvēks mainītos, pagātne vienmēr sekos... vienmēr sekos kaut kas tāds,ko nevar noslēpt aiz nevienas maskas.

:]

Šis ir sākums kaut kam jaunam. Kā nekā pirms pārs dienām sākās jauns gads, tātad ir vajadzīgs kaut kas jauns, savādāks... Tā,lai dzīvot būtu interesantāk. :) 
Cilvēks ir tik neparasta personība,kura nespēj dzīvot rutīnā. Viņam vienmēr gribēsies kaut ko jaunu, svaigu... Tā arī tagad gribas man. Tieši tāpēc izveidoju šo blogu,lai kaut kas manā ikdienas dzīve pamainītos. Lai ieraudzītu jaunas krāsas, iespējams, jaunu sevi, iemācītos atklāties citiem, jo bieži vien es klusēju... bet kāpēc?  Nav taču iemesla. :)