Kā klintī iekaļas tavi vārdi,
Ik vārds, kuru tu paŗ lūpām ber,
Un arī tad,kad lūzuši putniem spārni,
Kād svēl jo projām pasaku grāmatu ver.
Cenšoties izbēgt pats no saviem meliem,
Tu dažreiz paŗāk daudz atļaujies,
Maldoties aiz skaistu princešu tēliem,
Kaut kur zemapziņā laiks apstājas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru