Šodien atcerējos to,ko jau sen biju piemirsusi-savu bērnību. To bērnību,kurā dzīve bija vairāk kā spēle,kā joks. Atceros,kā kādreiz taisīju koncertus.Toreiz saliku savas mantas pa visu dīvānu vairākās rindās, atradu lecamauklu ,ķemmi vai vēl kaut ko citu,ko mierīgi varēja izmantot kā mikrofonu. Jā ,un tad gāja vaļā...
Un ,iespējams, ka tieši tādā veidā bērni iemācās kļūt drošāki, jo viņiem taču ir publika,kura viņos klausās,tāda publika, kurai vienmēr ir laiks priekš šī bērna,kuram ir tik daudz ko teikt,nodziedāt vai nodejot. Viņiem beidzot ir uzmanība, mūsu acīm nereāla, bet viņiem tik dzīva un patiesa... Un nav jau brīnums,ka bērniem ir mīļākās rotaļlietas, iedomu draugi...pavisam vienkārši- viņiem trūkst uzmanības,kaut vai mazliet, bet trūkst.
Tagad man pašai sev rodas jautājums:"Vai man trūka? " Varbūt tagad manā atmiņā šis jautājums ir dzisis, bet ,protams, ir brīži,kad tu patiešām vēlies būt uzklausīts. Un ,manuprāt, es bieži nevarēju izteikties, varbūt tāpēc brīžiem ar mani ir grūti, jo es pavisam vienkārši nerunāju,atstāju visu sevī,jo tā ir vieglāk..
Jā, un tieši tagad prātā ienāca šūpoles... Jēkabpilī. Pie mājas, kura atradās tieši pāri ielai,skatoties no veikala "Kamene" puses. Atceros tās dienas,kad sēdēju šūpolēs un dziedāju pati sevis sacerētas dziesmas... Un dziedāju pati sev, savam priekam... Tagad vairs neatceros,par ko dziedāju, un ,varbūt, tas nav svarīgi,jo man taču bija tikai kādi 5-6 gadi.
Bērnība...Kas ir bērnība? Kur tā paliek? Liekas,ka tas man bijis tāds laiks,kurā es vairāk iepazinu sevi, iespējams, noslēdzos, laiks, kurā labākā auditorija bija klusums. Bet ,ziniet, tas neliek justies slikti vai apdalīti. Tā taču ir,ka pārāk stipra mīlestība rada sāpes, tā arī pārāk liela vienaldzība.. Man šīs abas lietas ir bijušas līdzsvarā. :) Un tāda bērnība paliks vienmēr manī pašā, manās atmiņās, cilvēkos, kurus mīlu. Mīlu tāpēc,ka tie man devuši to,ko ir spējuši, tik daudz, cik varējuši un ar tik lielu mīlestību,kāda tā ir-ar nesamākslotu, nenoliegtu un īstu.
Jā, un tieši tagad prātā ienāca šūpoles... Jēkabpilī. Pie mājas, kura atradās tieši pāri ielai,skatoties no veikala "Kamene" puses. Atceros tās dienas,kad sēdēju šūpolēs un dziedāju pati sevis sacerētas dziesmas... Un dziedāju pati sev, savam priekam... Tagad vairs neatceros,par ko dziedāju, un ,varbūt, tas nav svarīgi,jo man taču bija tikai kādi 5-6 gadi.
Bērnība...Kas ir bērnība? Kur tā paliek? Liekas,ka tas man bijis tāds laiks,kurā es vairāk iepazinu sevi, iespējams, noslēdzos, laiks, kurā labākā auditorija bija klusums. Bet ,ziniet, tas neliek justies slikti vai apdalīti. Tā taču ir,ka pārāk stipra mīlestība rada sāpes, tā arī pārāk liela vienaldzība.. Man šīs abas lietas ir bijušas līdzsvarā. :) Un tāda bērnība paliks vienmēr manī pašā, manās atmiņās, cilvēkos, kurus mīlu. Mīlu tāpēc,ka tie man devuši to,ko ir spējuši, tik daudz, cik varējuši un ar tik lielu mīlestību,kāda tā ir-ar nesamākslotu, nenoliegtu un īstu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru