Bija trešdienas vakars un nav svarīgi ,kā tas notika, bet es izgāju ārā. Pamanīju, ka jau atkal ir uzsnidzis sniegs. To varēja manīt ,jo ceļš, kas dienas laikā bija melns, kļuvis balts.
Es šķērsoju ielu. Likās tik nesvarīgs tas ceļš, pa kuru doties, bija vienalga. Kājas pašas veda pa sniegoto trotuāru, kur jau bija iemītas pēdas, gar puķudobi, kurā tagad bija sniega čupa un palikušas dažas eglītes, jo sniegavīrs jau bija aizvākts. Es pievērsu skatienu sniegam, kurā bija kāda cilvēka pēdas, es gāju pretī tām un tās gāja pretī man. Es tām sekoju uz to vietu, no kurienes tās nākušas. Mani soļi sākotnēji bija daudz garāki, laikam, tāpēc, ka gāju ātrāk. apkārtējais troksnis- izgaisis... tā it kā tas nemaz nebūtu bijis. Un pēkšņi es nolēmu doties citur, nemaz nezinot, no kurienes ir nākušas šīs pēdas, kurām vēl pirms brīža pievērsu tādu uzmanību.
Sāku doties baznīcas virzienā. Soļi kļuva arvien lēnāki. Parasti, ja kāds cits tā ietu, es teiktu, ka viņš velkas. Bet šoreiz bija citādi. Laiks skrēja nevis es. Sāku ieklausīties, kā zem manām kājām gurkst sniegs. Tā bija kā tāda savdabīga melodija , kuru pavadīja suņu rejas. Kaut kur rēja. Skaļi. Likās tik bezgala interesanti klausīties šajā skaņā. Tā bija ar kaut ko tik īpaša, bet tagad vēl neteikšu- ar ko... Un tā es gāju, klausoties savos soļos, pāri citām pēdām, kuras bija iešļūktas ne iestaigātas. Kādam bijis jautri... Pārgāju pāri ielai.
Ejot pilsdrupu virzienā, kaut kas mainījās. Es pati sev likos savādāka- pavisam cita. Viss man apkārt likās tik pilns ar emocijām un troksni ,bet es pati sev likos tik tukša. Sniegs ieguva krāsu, bet es to zaudēju. Kļuvu caurspīdīga. Un, tuvojoties baznīcai, sāku apzināties, ka šis tukšais cilvēks atstāj pēdas sniegā. Bet kāpēc? Un kāpēc kājas mani atvedušas līdz šejienei? Kad pagāju garām baznīcai, bija sajūta, ka it kā kāds īpatnējs spēks mani vilktu atpakaļ. Un tomēr es turpināju iet tālāk. Kaut kā manās rokās nonāca telefons un es to izslēdzu, īpaši nedomājot par to, vai kādam būšu vajadzīga.
Es turpināju iet. Virzījos tālāk pa ielu un gandrīz pirms krustojuma pāri ceļam pārskrēja balts labradors. Iespējams, tas, kuru jau biju sastapusi pirms tam. Viņš nepievērsa man uzmanību, vismaz man tā šķita. Bet, kad es pārgāju pāri krustojumam, viņš man sekoja. Te, vienu brīdi viņš man skrēja pa priekšu, te, jau citu -aiz muguras. Tieši tā mēs abi nonācām līdz vietai, kur vēl nesen bijis sniegavīrs. Nu man tiešām likās,ka te mūsu ceļi šķirsies. Likās, ka atvadāmies, es-klausoties soļos- un viņš -skrienot, kur deguns rāda. Un, jā, viņš aizskrēja pulksteņa virzienā, bet es devos uz mājām. Kad biju jau nonākusi līdz ceriņu krūmiem, viņš pēkšņi atskrēja pie manis. Un mēs kopā šķērsojām ielu. Līdz pat pašai mājai viņš bija ar mani. Es pateicos par pavadīšanu, noglaudīju viņam galvu un devos iekšā, bet labradors devās tālāk, iespējams, pavadīt kādu citu.
Rodas jautājums, kāpēc, ejot mājās, man radās idejas, kuras uzreiz tika dzēstas, kāpēc šis vakars bija šāds? Un kāpēc mani pašas soļi radīja manī tādu tukšumu... Kā sirdspukstus šajā vakarā es sadzirdēju sevi, to mani, kura, iespējams, tā arī nekad nebūtu runājusi. to sevi, kāda es , varbūt, esmu patiesībā- klusa, melīga, tukša maita- egoiste.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru