Kad nav nekā.

Nu katrs rīts ir tāds,ka pamostoties,es jūtos viena. Nav tā,ka neredzu apkārt skaisto,bet viss ir kļuvis daudz pelēkāks,daudz drūmāks. Blakus vairs nav cilvēks,kurš tev nozīmējis un nozīmē visu,un tieši tāpēc man vairs nav nekā. Tikai klusas cerības uz kaut ko it kā nereālu.
Es vienkārši atkal gribu smaidīt kā apreibusi un stāstīt draudzenēm,cik labi ir,ka man ir viņš.Es esmu sadegusi savā mīlestībā,tikai pelni zin,ko nozīmē sadegt līdz galam.Dzīvei ir divi veidi- trūdēšana un degšana.Bailīgie un alkatīgie izvēlas pirmo,drosmīgie un pašaizliedzīgie-otro,tā it kā saka. Bet tikai cilvēki ir tie,kuri spēj saplosīt tavu dvēseli,lēnām un pavisam mokoši,kamēr tu krāmē sapņus kā domino- viens pieskāriens un viss...nekā.
Dzīvē ir brīži,kad acīs nav asaru,bet sirdī-vesela jūra.Manas acis var teikt,ka esmu stipra,bet manī iekšā brūces nedzīst. Es nekaunos par sevi,esmu tāda,kādai man ir jābūt, varbūt ne ideāla, bet es tomēr esmu es. Sakāve taču nav tad,kad esi nokritis,tā ir tad,kad atsakies piecelties,es ceļos,bet eju uz mērķi ,lai arī cik stulbs tas citiem nešķistu. Dažreiz vajag būt neprātīgam,lai būtu laimīgs,bet laimīgs nevar būt,darot citus nelaimīgus.
Ar asarām acīs es varu teikt,ka vienkārši vēlos just viņu blakus, pat nezinu,kāpēc,bet tas cilvēks piesaista ar kaut ko maģisku...un es nezinu,ar ko tieši.Un es nespēju aizbēgt no savām jūtām,es nemāku izdzēst to,kas ir iesakņojies dziļi manī.Varētu salīdzināt to ar parazītu,bet ,ja tas ir parazīts,tad skaistākais,kas man ir jebkad bijis.

Kādam tu esi fons,bet kādam visa dzīve...
Viss,kas ir bijis starp mums vēl ir te...paliec klusu un neaizej!