Gluži kā atdzimšana....šodien ir radies kaut kas jauns, nezinu, cik svaigs un krāsām piesātināts. Domas atkal maldās ap vienu cilvēku, kuru ,liekas, esmu zaudējusi pavisam un ceļš,lai arī ,cik tāls neliktos,šķiet plats. Atdzimst mana ēna,no pelniem ceļas liesma un uz galda nodzisusī svece šķiet kā tikko nodzīvota diena.
Un sadzīs putnam spārni,lai atkal triektos debesīs.Ēnu čuksti raud pie debesīm,
Es atveru acis un klausos,
Kā tie dod spēku eņģeļiem,
Lai tie par mani neiesauktos.
Vēl vienu, pēdējo reizi,spārni,
Kā ar vēju nesti, pieskarās,
Un tur, kur bijām bērni,
Mūsu atmiņās neviļus iemaldās.
Ēnu čuksti noklust mākoņos,
Skrienu tiem pretī nemanāms,
Ak,lūdzu, ņemiet mani debešos,
Vēlos palikt kluss un nezināms.
Es atveru acis un klausos,
Kā tie dod spēku eņģeļiem,
Lai tie par mani neiesauktos.
Vēl vienu, pēdējo reizi,spārni,
Kā ar vēju nesti, pieskarās,
Un tur, kur bijām bērni,
Mūsu atmiņās neviļus iemaldās.
Ēnu čuksti noklust mākoņos,
Skrienu tiem pretī nemanāms,
Ak,lūdzu, ņemiet mani debešos,
Vēlos palikt kluss un nezināms.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru