aprobežotība

    Šodien ar Alisi izdomājām iet rociņās,lai redzētu cilvēku reakciju un konstatētu viņu aprobežotību. Cilvēki tiešam blendž virsū tā it kā mēs būtu lezbietes. :D Ārprātīgi smieklīgi liekas tas fakts,ka tikai rokas iedošana cilvēkam,liek liecināt par tavu orientāciju.Kas tur tāds ir?

   Tikai nezin kāpēc bērnu dārzā mums liek iet rociņās ,neskatoties uz dzimumu. ( un tad ir normāli,ka rokās iet meitene ar meiteni vai puisis ar puisi) Vai tiešām bērnu dārzs ir tā vieta,kur tiek ietekmēta mūsu orientācija? Un kāpēc cilvēki ir tik aprobežoti? Kaut kāds padomju laika stulbums ? :D

Klusums.

Klusēšana - vienkāršas dvēseles patvērums, kas sevī
izjutusi visu cilvēcisko skumju dziļumu.

-- Igo

     Ar katru dienu ar vien vairāk šādu brīžu...arvien vairāk domu,klusuma,atmiņu, cerību...tik daudz dažādu pārdomu. Un kaut kā nemanot,es mainos, iekšējā pasaule ieiet pavisam citā orbītā. Pavisam cits skatījums uz visu.
   Nākas aizdomāties par to,ka katra diena taču var būt pēdējā, ka ,iespējams,rīts,kad es dusmīga izeju pa mājas durvīm, var būt pēdējais. Un nav jau jānotiek nekādai katastrofai, var jau tikai paslīdēt un nokrist. nokrist tā,ka vairs nekad nepiecelsies kājās. Tā jau tikai viena tāda varbūtība. 
   Un dažreiz man riebjas šis klusums, šī neziņa par to,kas notiks tālāk. Bet tāpēc jau ir jāļauj vaļa fantāzijai, kurā ne vienmēr viss būs rožlapiņām kaisīts.





 


Fantāzija, tās izdomājumi, sēj skaisto un labo pasaulē.
Tikai fantāzija dara cilvēku diženu.
-- Franss



   Un tad,kad mani tumsā pat ēna pamet, es slēpjos zem segas,aizveru acis....
           un tālākais ir tikai........
                                                                 SAPNIS

Gan bēdās, gan nelaimē mierinājumu rod sapņos.
-- Humbolts A.
Sapnī ir kas tāds, kas labāks par īstenību; īstenībā ir
kas tāds, kas labāks par sapni. Pilna laime būtu savienot
gan vienu, gan otru.
-- Tolstojs



 

Mākslā

        Svētdiena. It kā jau būtu parasta diena, ja neatliec visu uz pēdējo, kā to izdarīju es ar savu darbu. no rīta aizvilkos ar mammu uz solāriju, pacepāmies. (Liekas,ka atkal sarkani vaigi :D ) Mjā un tad bija tāda ģimeniska, necerēti gara pastaiga ,pusdienas. Un jā, gleznot sāku tikai ap 15:00 ;(
       Darbu vēlāk piekoriģēšu, vienkārši vajag pagaidīt,lai pažūst un lai man noiet besis.
      Ieskats tajā,kas pagaidām ir paveikts

   p.s.  jāpiekoriģē ēnas un pats fons. kvalitāte bildēm ir vienkārši fuj, jo telefons arī ir fuj. :D

Sen bija laiks.

     Vienmēr man ir licies,ka esmu pietiekami gudra, bet tā nav. Pat ļoti daudzas elementāras lietas es sarežģīju. Dažreiz vienkārši,liekas,ka  nekas nevar būt vienkāršs, un tur noteikti apakšā kaut kam ir jāslēpjas,kaut kādam lielākam un dziļākam pamatam jābūt,ja arī tāda nav.
      Pirms kādas nedēļas (Tā vismaz šķiet,ka kaut kad tad.)  sapratu kaut ko tādu,kam parasti nepievērsu uzmanību. Un īstenībā ir stulbi to apzināties,ka visu laiku esi pret to attiecies tik vieglprātīgi, tik pašsaprotami. Par to,ka mūsdienās cilvēks īpaši nepievērš uzmanību attiecību saglabāšanai, bet labāk no tām vispār atsakās. Un tad domājot tālāk...Cik nodrāzti mūsdienās ir šie trīs vārdi- es tevi mīlu.Vārdu pielietojums jau kļuvis slimīgs, nesaprotot to jēgu un nozīmi,tie tiek mētāti,pat nezinot,kas tā tāda mīlestība ir. Riebīgi.... Riebīgi skatīties uz to no malas. Viss liekas pārlieku jēls un uzspēlēts.

    

Pavasaris.

        Jūtu pavasari. Pirmo reizi savā "garajā " mūžā varu teikt,ka man tas  patīk.
        Beidzot sniega kalni sarūk, parādās dzīvnieku atstātās brīnumčupiņas (kuras gan varētu nebūt), dzīvnieki arī sākuši skriet baros. Kas vēl trūkst? Pumpuri, milzīgās peļķes, gumpelīši, lietussargs, tēja un kāda laba grāmata. Gaidu atdzimšanu. Viss kļūs tik zaļš, tik zaļš.Ābeļziedi,ievziedi, sniegpulkstenīši, narcises, tulpes un pirmie vizbuļi beidzot rādīs savus ziedus.Un ja atkal būs tādi pali,  kādi bija pagājušajā gadā, domāju,ka būs interesanti. Tad noteikti nebūšu tik slinka,lai aizietu paskatīties.
         Viss tiks iemūžināts jaunās fotogrāfijās, ierakstīts jaunās atmiņu grāmatās. Vajag jau kaut ko atstāt piemiņai. Katru gadu taču ir savādāk. Viss tā mainās. Kaut vai atceroties to, kāda Sigulda bija pirms 9 gadiem, nekāda "Šokolāde" , "Svētku laukuma" un t.t.
         Un arī es sāku mosties no ziemas miega. No tādas iekšējas noslēgtības, noguruma no visa drūmā. Liekas, ka drīz lidināšos kā zvirbulis no zara uz zaru. Zvirbulis tāpēc,ka pa ziemu jūtos uzēdusi kaut ko lieku, bet tā kā drīz vien varēšu skraidīt pa pilsētu, lieko smagumu varēšu nomest.
         Enerģija virmo visur. Katrs rīts man kļūst gaišāks jeb kurā jomā. Un liekas pat mazliet dīvaini,ka no manis strāvo pozitīvisms un tur, kur nevajag, vienaldzība. Tādi taureņi galvā, vieglprātība, un tajā pašā laikā viss liekas tik viegls un pašsaprotams. Paldies Dievam, vairs neviens man nečukst ausī, kā ir pareizāk, jo īstenībā jau neviens to nezin...
         Viss ir sajūtās, krāsās. Kā mākslinieks es sāku zīmēt jaunu gleznu, varu sākt kaut ko jaunu,bet vēl nezinu ko,  jo ir taču pavasaris. Pavasara dullums it visur. Domāju,ka šogad pavasaris nebūs tik drūms ,kāds bijis citus gadus.Varbūt saule manas smadzeņu šūnas uzlādē... Varbūt. Bet tik un tā es gaidu... gaidu pavasari pilnā plaukumā, gaidu to dienu,kad ieraudzīšu pirmo tauriņu.