Kā jau parasti vakaros manas domas kaut kur klejo gan ārpus manis pašas un manām problēmām,manām sāpēm,cerībām un sapņiem, gan arī tur,kur globālās lietas. Bet tas neko nemaina,ka mana sirds ikreiz nodreb ,iedomājoties par tevi un to,ko tu man teici. Es tik tiešām jau centos sev ieskaidrot,ka tev nekā nav,ka nekā,nekā... Un tad atkal nomet tu man kā granātu pie kājām ar asarām acīs...ar asarām acīs teici,ka pietrūkstu,ka ,ejot gulēt, tu pats sev jautājot,kur viņa ir, ka arī tev katrs sīkums atgādina par mani ,ka es piederot tikai tev un nevienam citam,ka vēl jo projām mīli...
Un tas,ko es tagad nesaprotu,kāpēc cilvēki šos visus vārdus pamato tikai ar to,ka tad bija iedzēruši. Jā,mēs dzeram,jā, bet tad mēs sakām,ko no sirds jūtam,kas mūsos iekšā sēž un ,ko ,iespējams,citos apstākļos nemākam izteikt,jo mums ir bail. Un ir taču reizi pār visām reizēm jāpārkāpj pāri savam "es negribu", ir jārunā, tā paliks vieglāk gan pašam,gan otram. Klusēšana šādā gadījumā parāda to,cik ļoti paši baidāmies no tā,ko jūtam.
Cilvēkiem reizēm ir bail panākt soli pretī,jo viņi domā,ka viņiem pretī nenāks.Ir bail pašam no sevis. Mēs nemākam tā vienkārši paši savai dzīvei pāršķirt nākamo lapu,sākt visu no jauna, būt pašiem kā baltai lapai,jo esot iepriekšējā,esam guvuši mācību vai pat vairākas un milzīgu pieredzi.
Personīgi, es mainījos jau 31.05. ,es pamodos kā cits cilvēks, ar citu skatu uz dzīvi ar citām vērtībām,sapratu,kas manā dzīvē ir bijis nepareizs un lieks, kur es kļūdījos un kur vairs nekļūdīšos. Sapratu,kas man patiešām ir svarīgs un bez kā es nevaru iedomāties savu dzīvi.
Nebaidies ieskatīties sevī,redzēt pāri savam ego,tev arī ir sirds,tev arī ir zemapziņa, beidz barot savu ego, tā tu laimīgāks nepaliksi! :]
Un te tas viss noplok,kā filmā, subtitri aizrit,domas aizrit jau citur....
