Cilvēks mēdz meklēt to,kas viņam jau ir. Mēdz izlikties,ka tas ir kaut kur citur.Viņš meklē pavedienus,meklē ceļu,radot izmisumu. Bet vai ir tā vērts?
Mūžīgi kaut kā meklējumi tik ļoti raksturīgi cilvēkiem. Mums patīk meklēt it kā kaut ko pazaudētu. Dažreiz tik tālu ir tas,kas liekas tuvs. Tik tālu ir patiesība no meliem. Tik tālu sirds no sirds un tik tuvu mīlestība un naids.Es meklēju savu sirdi aiz mākoņu kalniem,kas brīžiem tik tuvi man šķiet,bet patiesais attālums vienmēr mūs šķirs. Es apzināti sevi maldinu,lai tikai kaut ko meklētu. Tas ,laikam, tāpēc,ka vēlos būt mūžīgos meklējumos. Pārņem neaprakstāma vēlme tiekties pēc kaut kā,kas ,liekas, ir tik tāls, ka to tikai sasniegt spētu kosmosa kuģis. Tikai tā melojot sev,esmu aizmirsusi,kur tā(mana sirds) patiesi slēpjas. Varbūt tiešām tā pazudusi starp visām zvaigznēm, starp zvaigznājiem. No vienas bedres uz otru.
Apzināti paslēpt jūtas,lai tās meklētu.Apzināti paslēpt sevi un to,kas esi.Tā es paslēpu sirdi.Jā, kaut kur tālu prom no tā,kas mani un manas domas vēl pie zemes tur. Un ,kas notiks,kad to atradīšu? Vai maldināšu sevi,ka tā nav mana,ka tā nav īstā? Es tur un te mana sirds. Te-manī. Kaut kur manī.Ar šiem maldiem mēs daļu sevis pazaudējam, daļu sevis aprokam.
Atliek tikai meklēt ,atliek tikai rakt...Un tā tas īstais ceļš,tas pavediens, ir pazaudēts, kaut kur palicis viens. Un es nezinu,cik tālu tagad esmu no tā, vai esmu tam tuvumā, vai tomēr attālums ir kā no Rīgas līdz Pekinai.
Mazs izmisums ,bet kluss. Nevar jau pazaudēt to,kas mīt tevī, nevar atrast to,kas tev jau ir. Un vai vērts meklēt pavedienu,meklēt ceļu? Cilvēks pats ir savs ceļš, pats gaisma un pats pekle. Es esmu sava gaisma un sava tumsa, savs draugs un reizē ienaidnieks,es pati...
Tikai mēs paši sevi pazaudējam,tikai paši varam atrast.
Mirklis līdz burvībai, mirklis. Mēs esam zvaigznes, tikai uz cita ceļa. Mūsu ceļš nav debesīs, tas ir te- uz Zemes, brīžiem tas ir akmeņiem klāts, brīžiem taka, brīžiem tas nav pat ceļš,tā ir pļava vai smilšaina pludmale pie jūras. Mēs paši veidojam savu ceļu, ieminam savas pēdas...Mēs-zvaigznes, kuras jāmeklē.
