Mazliet

Mazliet vairāk atļauties būt

sev pašam un aizlidot.

Mazliet skaļāk censties teikt

vārdus no kuriem neizbēgt.

Mazliet klusāk mēģināt aizvērt

durvis,kuras parasti cērt.

Mazliet vairāk sākt ticēt

brīnumiem,kurus mēģinām meklēt.

Mazliet maigāk mēģināt pieglausties

plecam,kurš ir spējis mierināt.

Mazliet vairāk ļauties

mīlestibai,kura liek mums celties.

Greizais

Lasīt virzienā no lejas uz augšu. ;]





Skārda bundžās iepildīts sarkanvīns,
Smejas šodien miljoniem balsīs,
Nav man tējā nekāds grenadīns,
Putni vēl jo projām lido kāšos.

Atmiņas salietas vīna glāzēs
Un tukšojas bez nevajadzīgas steigas.
Novītušas puķes baltajā vāzē,
Es zinu,ka tuvu ir beigas.

Zemē nokritušie nakts aizkari
Mētājas uz pielietās grīdas,
Pazūd pulki,paliek bari,
Nokrīt vecās mājas sijas.

Ne-....

Nesaki man vairs ne vārda,
Kad logā pilnmēness spīd,
Kad tu ej prom pie kāda
Un atkal zvaigznes krīt.

Nedod man savas rokas,
Kad ārā leitus līst,
Kad projām ir tavas domas,
Jo puķes tomēr vīst.

Nenāc man tuvāk ne soli,
Kad projām cenšos bēgt,
Kad pavērsti ir stobri
Pret to, kurš cenšas lēkt.

Neskaties man vairāk acīs,
Kad tās dimantus ber,
Kad sāk zibeņot debesīs
Un naktstauriņus kāds ķer.

Neskūpsti vairs manas lūpas,
Kad tu tās vairs nemīli,
Kad izgaisušas visas jūtas
Pret to, kuru pats pievīli.

Tavi vārdi.

Kā klintī iekaļas tavi vārdi,
Ik vārds, kuru tu paŗ lūpām ber,
Un arī tad,kad lūzuši putniem spārni,
Kād svēl jo projām pasaku grāmatu ver.

Cenšoties izbēgt pats no saviem meliem,
Tu dažreiz paŗāk daudz atļaujies,
Maldoties aiz skaistu princešu tēliem,
Kaut kur zemapziņā laiks apstājas.

Tev...

Ar ieelpu man nepietiek,
Tu jau zini, vaag just,
Ar acīm jau neaiztiek,
Gribas tavos apskāvienos kust.