Turi mani tik tuvu ,lai neapniktu un tik tālu,lai nepazaudētu...
Pirmie vārdi,kurus es vēlos dzirdēt no rīta pamostoties nemaz nav vārdi, tas ir acu skatiens,kurš izsaka visu. Tie ir visskaistākie vārdi, kuri liek tev lidot kā tauriņam. Lidot tā,it kā vairāk neviena apkārt nebūtu, tikai zilas debesis,es un tu. Mirklis ir īss, bet atmiņā paliekošs, šis mirklis,šis skatiens liek visu dienu atrasties pārs centimetrus virs zemes un smaidīt kā mazam bērnam,kurš tikko ticis pie ilgi kārotā un gaidītā.Bet pagaidām tā nevar būt.
Kā gribas laiku pagriezt atpakaļ,tad nebūtu notikušas tik daudzas lietas, par kurām mēs abi ik pa brīdim mēdzam raudāt. Un brīžiem nezini,vai ar sāpēm vai prieku skatīties otram acīs. Liekas,ka viss,kas notiek, tevi tikai sāpina un sāpinās. Dažreiz tu nezini,kuru ceļu izvēlēties,tāpēc paliec dīkstāvē. Ir bail atkal apdedzināties,bail teikt,bail rīkoties. Un tu pats sevi nostādi muļķa lomā un gaidi brīnumu, bet brīnumi nenotiek,gluži tā pat kā, neatverot acis, nevar redzēt zvaigznes. Es cenšos vairāk nebaidīties, bet tomēr negribas ,lecot pāri sienai, tajā ieskriet,jo laicīgi neesi atspēries. Es nebaidos vairs no tā, kas ar mums notika un kas mūs salauza, es zinu,ka es spētu no tā izvairīties. Kā saka- pēc kara visi gudri. Tieši tāpēc arī tas vairs neatkārtotos.
Un ,jā, tikai pēc laika apjēdz, cik tomēr pirms tam maz saprati. Un šobrīd mēs esam izauguši, pēc tās uguns,kuru esam pārcietuši, pēc tām kļūdām,kuras esam pieļāvuši. Tagad zinām,kā tās vienam pret otru nepieļaut. Bet baidāmies viens no otra,no tā, vai tavi labie nodomi tiešām atmaksāsies.
Zini,cilvēks,kuram tu vari būt tu pats, kuram tu vari izkratīt savu sirdi un kura acu priekšā tev nav kauns raudāt ir nenovērtējams dimants, bet šos dimantus mēs bieži nometam zemē,aiz bailēm sagriezties pret tā šķautnēm. Un mēs abi ,šie dimanti, esam bijuši dubļos,jo abi esam metuši viens otru zemē, bet tagad mūsu asās šķautnes,kuras radījušas rētas,ir nogludinājušās. Mēs esam citi,bet tomēr tie paši.
