Beidzot sniega kalni sarūk, parādās dzīvnieku atstātās brīnumčupiņas (kuras gan varētu nebūt), dzīvnieki arī sākuši skriet baros. Kas vēl trūkst? Pumpuri, milzīgās peļķes, gumpelīši, lietussargs, tēja un kāda laba grāmata. Gaidu atdzimšanu. Viss kļūs tik zaļš, tik zaļš.Ābeļziedi,ievziedi, sniegpulkstenīši, narcises, tulpes un pirmie vizbuļi beidzot rādīs savus ziedus.Un ja atkal būs tādi pali, kādi bija pagājušajā gadā, domāju,ka būs interesanti. Tad noteikti nebūšu tik slinka,lai aizietu paskatīties.
Viss tiks iemūžināts jaunās fotogrāfijās, ierakstīts jaunās atmiņu grāmatās. Vajag jau kaut ko atstāt piemiņai. Katru gadu taču ir savādāk. Viss tā mainās. Kaut vai atceroties to, kāda Sigulda bija pirms 9 gadiem, nekāda "Šokolāde" , "Svētku laukuma" un t.t.
Un arī es sāku mosties no ziemas miega. No tādas iekšējas noslēgtības, noguruma no visa drūmā. Liekas, ka drīz lidināšos kā zvirbulis no zara uz zaru. Zvirbulis tāpēc,ka pa ziemu jūtos uzēdusi kaut ko lieku, bet tā kā drīz vien varēšu skraidīt pa pilsētu, lieko smagumu varēšu nomest.
Enerģija virmo visur. Katrs rīts man kļūst gaišāks jeb kurā jomā. Un liekas pat mazliet dīvaini,ka no manis strāvo pozitīvisms un tur, kur nevajag, vienaldzība. Tādi taureņi galvā, vieglprātība, un tajā pašā laikā viss liekas tik viegls un pašsaprotams. Paldies Dievam, vairs neviens man nečukst ausī, kā ir pareizāk, jo īstenībā jau neviens to nezin...
Viss ir sajūtās, krāsās. Kā mākslinieks es sāku zīmēt jaunu gleznu, varu sākt kaut ko jaunu,bet vēl nezinu ko, jo ir taču pavasaris. Pavasara dullums it visur. Domāju,ka šogad pavasaris nebūs tik drūms ,kāds bijis citus gadus.Varbūt saule manas smadzeņu šūnas uzlādē... Varbūt. Bet tik un tā es gaidu... gaidu pavasari pilnā plaukumā, gaidu to dienu,kad ieraudzīšu pirmo tauriņu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru