Vilciens un melnā šokolāde.

Es sēžu vilcienā. Kā jau vienmēr skatos apkārt, vēroju. Man pretī sēž vīrietis, kurš izskatās vājš,- ar smalkām rokām, īsu augumu,šķietami maigiem sejas vaibstiem,kurus būtu interesanti zīmēt,bet tās acis.Acis izdvešs dziļu klusumu,tukšumu,liekas,ka kaut kas ir pazaudēts,ka kaut kas ļoti trūkst. Bailes viņa acīs zibsnī kā uguņi. Skatiens tāds,ka tas spēt nogalināt. Labi,man pietiek. Te ir pārāk daudz drūmā. Kas tālāk?
Aiz viņa,kurš nemitīgi raugās tukšumā,sēž jauns laulāts pāris. Ak, cik īstenībā mīlestība ir skaista! Sēž divi, viens otram piespiedušies, sievietes galva mīļi uzlikta vīram uz pleca, skan klusi čuksti un to pavada maigs smaids. Skatoties uz viņiem,domāju,vai man arī tā būs, vai arī mēs abi izskatīsimies tik labi. Un rodas jautājums-  cik ilgi gan tas pastāv, cik ilgi tu blakus otram jūties īpašs,nevis kā pieradums vai slogs? Ja nekas nav mūžīgs,vai vispār ir vērts? Nē, jebkur jau var atrast to labo un skaisto, bet,lai to justu, kripatiņa no tā sevī vienmēr jānēsā līdz. Un paliek man skumji.Atkal jau,jau atkal tās nolādētās četras naktis bez viņa,jau atkal tā klusā vientulības sajūta,kaut arī es viņu turu sevī,turu un turēšu. Stacijas skrien viena pēc otras, sliežu rīboņa paātrinās un sarūk,paātrinās un sarūk. Bet nenoplok mana domu jūra, tās viļņus es jūtu pārāk bieži,ka no tiem pat sāk rasties nogurums.
Es neesmu aktrise un mana dzīve nav teātra skatuve ,es negribu tēlot,kaut gan dažreiz to vajag. Es neuzdrīkstos stāstīt visu,lai arī cik ļoti vārdi paši grib ārā lēkt, grūti ir tos noturēt, bet tas jāvar. Ir jāuzklāj caurspīdīgs plīvurs,lai vienmēr spētu būt ar kaut ko interesants. Noslēpumainība- ak,kā gribētu,lai tā man piemīt vairāk. Liekas,ka šis vārds sevī iekļauj milzu seksapīlu,kārdinājumu, alkas un noslēpumus.
Es tagad sev uzdodu jautājumu- ko gan īsti nozīmē būt laimīgam?  Nevar jau vienmēr būt tā,ka saproti to tikai tad,kad tā vairs nav. Un ,jā, es šobrīd varu teikt:" Es esmu laimīga." Arī par spīti tam,ka mūs šķir četras naktis. Laiks taču ir tikai metafora. Es nedzīvoju pēc stundām , es dzīvoju pēc naktīm, manas stundas ir tikai skolā un tad,kad gaidu autobusu ,kurš vedīs mani mājās. Kā taktsmērs ar pantiem,kā vāzes ar ziediem,piepildīts....
Nākotne-šis nezināmais....

Kad tu esi nekas.

Nekad nebiju iedomājusies,nekad mani nebija pat piemeklējušas tādas domas,ka ar mani tā varētu notikt. Un,kad tas notiek, tu sabrūc, gan fiziski,gan morāli. Tik milzīgs tukšums, tik šausmīga sajūta,jo esi nelaimīgs.
Katram jau laime slēpjas citur. Citam pietiek ar to,ka viņam makā vienmēr ir skanošais, citam pietiek ar to,ka viņam ir draugi, bet man nekad ar to nepietiks. Man vajag mīlestību. Es esmu sapratusi to,ka laimīga varu justies tikai tad,kad man blakus ir cilvēks,kuru es mīlu.
Un ,runājot,par manu mīlestību, tā nav izlikšanās vai pieķeršanās ,tā nekad nav bijusi uzspēlēta,tā vienmēr ir tīra. Protams,tā mēdz būt arī savtīga, jo kurš gan nevēlēsies justies mīlēts.
Bet es vairs pat nepazīstu to cilvēku,kuru es mīlu,jo es iemīlēju citu, viņš pēkšņi mainījās. Tik pēkšņi,ka es to nespēju aptvert. Tik krasi mainījās visas viņa domas par pasauli kā tādu,par viņa dzīvi,par viņu pašu. Un viņš vairs tiešām  nav tas cilvēks,kuru es iepazinu un kuru es mīlēju tādu,kāds viņš ir.
Tagad es pat nesaprotu,vai mīlu vai ienīstu, jo brīžiem man gribas viņu nogalināt par to visu,ko viņš tagad liek man pārciest, bet otrā brīdī es vienkārši viņu nesaprotu,gribu palīdzēt. ak.. palīdzēt.... Ja cilvēks neieklausās, bet ieņem galvā vienu un domā,ka tā ir vispareizāk, un pasaka : "Es esmu izlēmis,tu neko nevari ietekmēt." ,rodas jautājums, vai viņš maz ir glābjams no tā,kā viņš jūtas.

Un,domājot par sevi, es nezinu,ko darīt, es jūtos tik viena, kaut gan man apkārt ir tik daudz mīļu draugu,kuri mani atbalsta.Nevar aizbēgt no tā,kas ik dienas tev seko līdzi. Kā vilku bars un es šoreiz esmu zaķa lomā.

Kaut reizi es vēlētos justies patiešām no sirds novērtēta,patiešām no sirds svarīga.

Un kā es gribētu,lai vismaz viņš beigtu man darīt pāri.


Jūtos tik šausmīgi ievainojuma. Jā,šobrīd tāda patiešām  esmu.