mēs.

Mēs sapņojām, kaut gan nebij` lemts

Mūsu sapņiem kā brīnumam piepildīties.

Mēs raudājām, jo ceļš bija nepabeigts,

Mūsu kājām pret to vairs neatsperties.

Mēs slēpāmies,kaut gan bezjēdzīgi,

Mūsu asaras nevienam tik un tā neredzēt.

Mēs klusējām, laikam skrienot nesteidzīgi,

Mūsu sirdīm ir neiespējami citu iemīlēt.

Mēs smaidījām, kaut gan ar sāpēm,

Mūsu čukstus tikai vējam sadzirdēt.

Mēs zaudējām, jo padevāmies bailēm

Un nespējām viens otru noturēt.

tālā tuvumā

Turi mani tik tuvu ,lai neapniktu un tik tālu,lai nepazaudētu...
      Pirmie vārdi,kurus es vēlos dzirdēt no rīta pamostoties nemaz nav vārdi, tas ir acu skatiens,kurš izsaka visu. Tie ir visskaistākie vārdi, kuri liek tev lidot kā tauriņam. Lidot tā,it kā vairāk neviena apkārt nebūtu, tikai zilas debesis,es un tu. Mirklis ir īss, bet atmiņā paliekošs, šis mirklis,šis skatiens liek visu dienu atrasties pārs centimetrus virs zemes un smaidīt kā mazam bērnam,kurš tikko ticis pie ilgi kārotā un gaidītā.Bet pagaidām tā nevar būt.
      Kā gribas laiku pagriezt atpakaļ,tad nebūtu notikušas tik daudzas lietas, par kurām mēs abi ik pa brīdim mēdzam raudāt. Un brīžiem nezini,vai ar sāpēm vai prieku skatīties otram acīs. Liekas,ka viss,kas notiek, tevi tikai sāpina un sāpinās. Dažreiz tu nezini,kuru ceļu izvēlēties,tāpēc paliec dīkstāvē. Ir bail atkal apdedzināties,bail teikt,bail rīkoties. Un tu pats sevi nostādi muļķa lomā un gaidi brīnumu, bet brīnumi nenotiek,gluži tā pat kā, neatverot acis, nevar redzēt zvaigznes. Es cenšos vairāk nebaidīties, bet tomēr negribas ,lecot pāri sienai, tajā ieskriet,jo laicīgi neesi atspēries. Es nebaidos vairs no tā, kas ar mums notika un kas mūs salauza, es zinu,ka es spētu no tā izvairīties. Kā saka- pēc kara visi gudri. Tieši tāpēc arī tas vairs neatkārtotos.
      Un ,jā, tikai pēc laika apjēdz, cik tomēr pirms tam maz saprati. Un šobrīd mēs esam izauguši, pēc tās uguns,kuru esam pārcietuši, pēc tām kļūdām,kuras esam pieļāvuši. Tagad zinām,kā tās vienam pret otru nepieļaut. Bet baidāmies viens no otra,no tā, vai tavi labie nodomi tiešām atmaksāsies.
       Zini,cilvēks,kuram tu vari būt tu pats, kuram tu vari izkratīt savu sirdi un kura acu priekšā tev nav kauns raudāt ir nenovērtējams dimants, bet šos dimantus mēs bieži nometam zemē,aiz bailēm sagriezties pret tā šķautnēm. Un mēs abi ,šie dimanti, esam bijuši dubļos,jo abi esam metuši viens otru zemē, bet tagad mūsu asās šķautnes,kuras radījušas rētas,ir nogludinājušās. Mēs esam citi,bet tomēr tie paši.

tas,ko jūti...

     Ir nakts, aiz loga vēl dejo lapas,kuras dzenā vējš,pār ielu pārslīd kāds papīra gabals.Logos redzamas gaismas,kur tās nav, nav zināms,vai kāds patiešām jau guļ. Jā,arī šobrīd manos logos nedeg gaisma, bet es neguļu, es kā sastingusi sēžu uz palodzes un veros uz ielu. Zinu,ja būtu tagad piektdiena vai sestdiena, tad pa Pils ielu braukātu mašīnas, uz "Melno kaķi" ik pa brīdim braukātu takši un gar puķēm,pie pulksteņa, staigātu cilvēki dažādās kondīcijās. Šodien ir trešdiena,jā,tik tiešām trešdiena.
     Kā jau parasti vakaros manas domas kaut kur klejo gan ārpus manis pašas un manām problēmām,manām sāpēm,cerībām un sapņiem, gan arī tur,kur globālās lietas. Bet tas neko nemaina,ka mana sirds ikreiz nodreb ,iedomājoties par tevi un to,ko tu man teici. Es tik tiešām jau centos sev ieskaidrot,ka tev nekā nav,ka nekā,nekā... Un tad atkal nomet tu man kā granātu pie kājām ar asarām acīs...ar asarām acīs teici,ka pietrūkstu,ka ,ejot gulēt, tu pats sev jautājot,kur viņa ir, ka arī tev katrs sīkums atgādina par mani ,ka es piederot tikai tev un nevienam citam,ka vēl jo projām mīli...
     Un tas,ko es tagad nesaprotu,kāpēc cilvēki šos visus vārdus pamato tikai ar to,ka tad bija iedzēruši. Jā,mēs dzeram,jā, bet tad mēs sakām,ko no sirds jūtam,kas mūsos iekšā sēž un ,ko ,iespējams,citos apstākļos nemākam izteikt,jo mums ir bail. Un ir taču reizi pār visām reizēm jāpārkāpj pāri savam "es negribu", ir jārunā, tā paliks vieglāk gan pašam,gan otram. Klusēšana šādā gadījumā parāda to,cik ļoti paši baidāmies no tā,ko jūtam.
     Cilvēkiem reizēm ir bail panākt soli pretī,jo viņi domā,ka viņiem pretī nenāks.Ir bail pašam no sevis. Mēs nemākam tā vienkārši paši savai dzīvei pāršķirt nākamo lapu,sākt visu no jauna, būt pašiem kā baltai lapai,jo esot iepriekšējā,esam guvuši mācību vai pat vairākas un milzīgu pieredzi.
     Personīgi, es mainījos jau 31.05. ,es pamodos kā cits cilvēks, ar citu skatu uz dzīvi ar citām vērtībām,sapratu,kas manā dzīvē ir bijis nepareizs un lieks, kur es kļūdījos un kur vairs nekļūdīšos. Sapratu,kas man patiešām ir svarīgs un bez kā es nevaru iedomāties savu dzīvi.
     Nebaidies ieskatīties sevī,redzēt pāri savam ego,tev arī ir sirds,tev arī ir zemapziņa, beidz barot savu ego, tā tu laimīgāks nepaliksi! :]
     Un te tas viss noplok,kā filmā, subtitri aizrit,domas aizrit jau citur....

Kad nav nekā.

Nu katrs rīts ir tāds,ka pamostoties,es jūtos viena. Nav tā,ka neredzu apkārt skaisto,bet viss ir kļuvis daudz pelēkāks,daudz drūmāks. Blakus vairs nav cilvēks,kurš tev nozīmējis un nozīmē visu,un tieši tāpēc man vairs nav nekā. Tikai klusas cerības uz kaut ko it kā nereālu.
Es vienkārši atkal gribu smaidīt kā apreibusi un stāstīt draudzenēm,cik labi ir,ka man ir viņš.Es esmu sadegusi savā mīlestībā,tikai pelni zin,ko nozīmē sadegt līdz galam.Dzīvei ir divi veidi- trūdēšana un degšana.Bailīgie un alkatīgie izvēlas pirmo,drosmīgie un pašaizliedzīgie-otro,tā it kā saka. Bet tikai cilvēki ir tie,kuri spēj saplosīt tavu dvēseli,lēnām un pavisam mokoši,kamēr tu krāmē sapņus kā domino- viens pieskāriens un viss...nekā.
Dzīvē ir brīži,kad acīs nav asaru,bet sirdī-vesela jūra.Manas acis var teikt,ka esmu stipra,bet manī iekšā brūces nedzīst. Es nekaunos par sevi,esmu tāda,kādai man ir jābūt, varbūt ne ideāla, bet es tomēr esmu es. Sakāve taču nav tad,kad esi nokritis,tā ir tad,kad atsakies piecelties,es ceļos,bet eju uz mērķi ,lai arī cik stulbs tas citiem nešķistu. Dažreiz vajag būt neprātīgam,lai būtu laimīgs,bet laimīgs nevar būt,darot citus nelaimīgus.
Ar asarām acīs es varu teikt,ka vienkārši vēlos just viņu blakus, pat nezinu,kāpēc,bet tas cilvēks piesaista ar kaut ko maģisku...un es nezinu,ar ko tieši.Un es nespēju aizbēgt no savām jūtām,es nemāku izdzēst to,kas ir iesakņojies dziļi manī.Varētu salīdzināt to ar parazītu,bet ,ja tas ir parazīts,tad skaistākais,kas man ir jebkad bijis.

Kādam tu esi fons,bet kādam visa dzīve...
Viss,kas ir bijis starp mums vēl ir te...paliec klusu un neaizej!

Mūza mūzai

-Mūza mūzai...
- Kas tā tāda?
-Tā esmu es sev,lai būtu tāda citiem....
-Ko tas nozīmē?
 -Ak,katrs to saprot savādāk...Paskatīties spogulī,pateikt sev ,ka vari... noticēt sev un ... rīkoties. Rīkoties,lai arī brīžiem var likties stulbas tavas iegribas un vēlmes,tavi sapņi un mērķi. Katrs it kā nieks spēj būt liels un ievērojams,ja ne citu,tad vismaz tavās acīs.
 Nekad nekas nenotiek,ja neuzsāk darbību,bet tikai izvirza domu par tādu. Nevar noskriet maratonu,ja neesi skrējis, tā pat,kā nevar uzgleznot gleznu,ja neesi paņēmis rokā otu un sācis gleznot. Pierādi sev,ka tu vari, un tu to pierādīsi citiem. Esi par paraugu tiem,kuri maldās pa taciņām,negribot iet pa lieliem ceļiem. Ja dari,tad ar vērienu. Tā gūsi vislielākos panākumus it visā. Knakstoties un bakstoties varbūt pakustēsies,bet grūti būs tikt tālāk un sasniegt vēlamo. Galvenais- notici sev un saviem spēkiem, kļūsti no sākuma par iedvesmas avotu sev un tad tāds kļūsi arī citiem. Esi par mūzu sev, jo tu taču zini,ka vari sasniegt visu,ko vēlies. :]

Vilciens un melnā šokolāde.

Es sēžu vilcienā. Kā jau vienmēr skatos apkārt, vēroju. Man pretī sēž vīrietis, kurš izskatās vājš,- ar smalkām rokām, īsu augumu,šķietami maigiem sejas vaibstiem,kurus būtu interesanti zīmēt,bet tās acis.Acis izdvešs dziļu klusumu,tukšumu,liekas,ka kaut kas ir pazaudēts,ka kaut kas ļoti trūkst. Bailes viņa acīs zibsnī kā uguņi. Skatiens tāds,ka tas spēt nogalināt. Labi,man pietiek. Te ir pārāk daudz drūmā. Kas tālāk?
Aiz viņa,kurš nemitīgi raugās tukšumā,sēž jauns laulāts pāris. Ak, cik īstenībā mīlestība ir skaista! Sēž divi, viens otram piespiedušies, sievietes galva mīļi uzlikta vīram uz pleca, skan klusi čuksti un to pavada maigs smaids. Skatoties uz viņiem,domāju,vai man arī tā būs, vai arī mēs abi izskatīsimies tik labi. Un rodas jautājums-  cik ilgi gan tas pastāv, cik ilgi tu blakus otram jūties īpašs,nevis kā pieradums vai slogs? Ja nekas nav mūžīgs,vai vispār ir vērts? Nē, jebkur jau var atrast to labo un skaisto, bet,lai to justu, kripatiņa no tā sevī vienmēr jānēsā līdz. Un paliek man skumji.Atkal jau,jau atkal tās nolādētās četras naktis bez viņa,jau atkal tā klusā vientulības sajūta,kaut arī es viņu turu sevī,turu un turēšu. Stacijas skrien viena pēc otras, sliežu rīboņa paātrinās un sarūk,paātrinās un sarūk. Bet nenoplok mana domu jūra, tās viļņus es jūtu pārāk bieži,ka no tiem pat sāk rasties nogurums.
Es neesmu aktrise un mana dzīve nav teātra skatuve ,es negribu tēlot,kaut gan dažreiz to vajag. Es neuzdrīkstos stāstīt visu,lai arī cik ļoti vārdi paši grib ārā lēkt, grūti ir tos noturēt, bet tas jāvar. Ir jāuzklāj caurspīdīgs plīvurs,lai vienmēr spētu būt ar kaut ko interesants. Noslēpumainība- ak,kā gribētu,lai tā man piemīt vairāk. Liekas,ka šis vārds sevī iekļauj milzu seksapīlu,kārdinājumu, alkas un noslēpumus.
Es tagad sev uzdodu jautājumu- ko gan īsti nozīmē būt laimīgam?  Nevar jau vienmēr būt tā,ka saproti to tikai tad,kad tā vairs nav. Un ,jā, es šobrīd varu teikt:" Es esmu laimīga." Arī par spīti tam,ka mūs šķir četras naktis. Laiks taču ir tikai metafora. Es nedzīvoju pēc stundām , es dzīvoju pēc naktīm, manas stundas ir tikai skolā un tad,kad gaidu autobusu ,kurš vedīs mani mājās. Kā taktsmērs ar pantiem,kā vāzes ar ziediem,piepildīts....
Nākotne-šis nezināmais....

Kad tu esi nekas.

Nekad nebiju iedomājusies,nekad mani nebija pat piemeklējušas tādas domas,ka ar mani tā varētu notikt. Un,kad tas notiek, tu sabrūc, gan fiziski,gan morāli. Tik milzīgs tukšums, tik šausmīga sajūta,jo esi nelaimīgs.
Katram jau laime slēpjas citur. Citam pietiek ar to,ka viņam makā vienmēr ir skanošais, citam pietiek ar to,ka viņam ir draugi, bet man nekad ar to nepietiks. Man vajag mīlestību. Es esmu sapratusi to,ka laimīga varu justies tikai tad,kad man blakus ir cilvēks,kuru es mīlu.
Un ,runājot,par manu mīlestību, tā nav izlikšanās vai pieķeršanās ,tā nekad nav bijusi uzspēlēta,tā vienmēr ir tīra. Protams,tā mēdz būt arī savtīga, jo kurš gan nevēlēsies justies mīlēts.
Bet es vairs pat nepazīstu to cilvēku,kuru es mīlu,jo es iemīlēju citu, viņš pēkšņi mainījās. Tik pēkšņi,ka es to nespēju aptvert. Tik krasi mainījās visas viņa domas par pasauli kā tādu,par viņa dzīvi,par viņu pašu. Un viņš vairs tiešām  nav tas cilvēks,kuru es iepazinu un kuru es mīlēju tādu,kāds viņš ir.
Tagad es pat nesaprotu,vai mīlu vai ienīstu, jo brīžiem man gribas viņu nogalināt par to visu,ko viņš tagad liek man pārciest, bet otrā brīdī es vienkārši viņu nesaprotu,gribu palīdzēt. ak.. palīdzēt.... Ja cilvēks neieklausās, bet ieņem galvā vienu un domā,ka tā ir vispareizāk, un pasaka : "Es esmu izlēmis,tu neko nevari ietekmēt." ,rodas jautājums, vai viņš maz ir glābjams no tā,kā viņš jūtas.

Un,domājot par sevi, es nezinu,ko darīt, es jūtos tik viena, kaut gan man apkārt ir tik daudz mīļu draugu,kuri mani atbalsta.Nevar aizbēgt no tā,kas ik dienas tev seko līdzi. Kā vilku bars un es šoreiz esmu zaķa lomā.

Kaut reizi es vēlētos justies patiešām no sirds novērtēta,patiešām no sirds svarīga.

Un kā es gribētu,lai vismaz viņš beigtu man darīt pāri.


Jūtos tik šausmīgi ievainojuma. Jā,šobrīd tāda patiešām  esmu.