Pašas lielākās pasaules katastrofas- nedabūt to,ko vēlies,un dabūt to,ko vēlies.
Un domājot par to,ko tikai es vēlētos,šķiet,ka tas nekad nepiepildītos... un ar dažām vēlmēm tā ir... Jo es nekad nespēšu izplest spārnus un lidot kā putns, tiešām reāli lidot, nevis iztēloties,ka to daru. Es nekad nespēšu runāt ar dzīvniekiem tā kā runāju ar cilvēkiem... Nekad nespēšu skrieties ar gepardu un nekad nerakšu ar kurmjiem alas. Tas vienkārši fizioloģiski nav iespējams.
Un ,ja nu es spētu skrieties ar gepardu vai lidot, šī prasme manās acīs vairs nebūtu tik augstā līmenī kā tagad, tā būtu parasta parādība un neliktos nekas īpašs... Tā jau notiek ar visu,kad to iegūstam, tā vērtība mūsu acīs zūd, šķiet parasta, līdz beigu beigās paliek nevajadzīga vai arī tik pierasta, ka vairs neapzināmies mūsu dzīvi bez tās.
Un sniegā zīmēju es to.... savu balto- it neko. Tas tikai tāds noslēpums,kas tur īsti ir attēlots, jo tikai tāds, ar manām acīm, spēs īsto attēlu ieraudzīt. Kvēlākie sapņi, karstākās vēlmes ,iespējams, nekad tā arī nepiepildīsies, bet ir vērts censties, jo mūsu dzīvēs daudz kas ir atkarīgs no katra paša individuāli.Viss ir katra paša rokās.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru