Tas,ko tu redzi,ir tava pasaule.

              Vislabākā sajūta mani pārņem,kad viņa smaida, un nav nozīmes,vai tas notiek apzināti,vai tomēr nē. Visskaistākais uz pasaules ir maza bērna smaids, nevis kāds, kuru reklamē TV, un kurš tik un tā ir mākslīgi radīts. Vispatiesākās un mīļākās acis,kas kaut ko meklē, kaut ko cenšas iepazīt, ak, kā es viņas dievinu.

            Kā es mīlu būt, kaut gan tas ir tik sasodīti grūti. Kad visi spēki ir izsmelti,kad vienkārši gribas nolaist rokas, ir kāda maza radībiņa, kas ar to,ka viņa vienkārši ir, liek tomēr saņemties un darīt,liek smaidīt. Nav lielāka stimula par bērnu. 

            Un ne tikai es un tētis viņai esmu viss, bet arī viņa mums. 

            Man šķiet,ka nav patiesākas mīlestības par to,kuru var just pret bērnu. Nav nekā stiprāka par to.

Meklēt.

Cilvēks mēdz meklēt to,kas viņam jau ir. Mēdz izlikties,ka tas ir kaut kur citur.Viņš meklē pavedienus,meklē ceļu,radot izmisumu. Bet vai ir tā vērts?

Mūžīgi kaut kā meklējumi tik ļoti raksturīgi cilvēkiem. Mums patīk meklēt it kā kaut ko pazaudētu. Dažreiz tik tālu ir tas,kas liekas tuvs. Tik tālu ir patiesība no meliem. Tik tālu sirds no sirds un tik tuvu mīlestība un naids.Es meklēju savu sirdi aiz mākoņu kalniem,kas brīžiem tik tuvi man šķiet,bet patiesais attālums vienmēr mūs šķirs. Es apzināti sevi maldinu,lai tikai kaut ko meklētu. Tas ,laikam, tāpēc,ka vēlos būt mūžīgos meklējumos. Pārņem neaprakstāma vēlme tiekties pēc kaut kā,kas ,liekas, ir tik tāls, ka to tikai sasniegt spētu kosmosa kuģis. Tikai tā melojot sev,esmu aizmirsusi,kur tā(mana sirds) patiesi slēpjas. Varbūt tiešām tā pazudusi starp visām zvaigznēm, starp zvaigznājiem. No vienas bedres uz otru.

Apzināti paslēpt jūtas,lai tās meklētu.Apzināti paslēpt sevi un to,kas esi.Tā es paslēpu sirdi.Jā, kaut kur tālu prom no tā,kas mani un manas domas vēl pie zemes tur. Un ,kas notiks,kad to atradīšu? Vai maldināšu sevi,ka tā nav mana,ka tā nav īstā? Es tur un te mana sirds. Te-manī. Kaut kur manī.Ar šiem maldiem mēs daļu sevis pazaudējam, daļu sevis aprokam.

Atliek tikai meklēt ,atliek tikai rakt...Un tā tas īstais ceļš,tas pavediens, ir pazaudēts, kaut kur palicis viens. Un es nezinu,cik tālu tagad esmu no tā, vai esmu tam tuvumā, vai tomēr attālums ir kā no Rīgas līdz Pekinai.

Mazs izmisums ,bet kluss. Nevar jau pazaudēt to,kas mīt tevī, nevar atrast to,kas tev jau ir. Un vai vērts meklēt pavedienu,meklēt ceļu? Cilvēks pats ir savs ceļš, pats gaisma un pats pekle. Es esmu sava gaisma un sava tumsa, savs draugs un reizē ienaidnieks,es pati...

Tikai mēs paši sevi pazaudējam,tikai paši varam atrast.
Mirklis līdz burvībai, mirklis. Mēs esam zvaigznes, tikai uz cita ceļa. Mūsu ceļš nav debesīs, tas ir te- uz Zemes, brīžiem tas ir akmeņiem klāts, brīžiem taka, brīžiem tas nav pat ceļš,tā ir pļava vai smilšaina pludmale pie jūras. Mēs paši veidojam savu ceļu, ieminam savas pēdas...Mēs-zvaigznes, kuras jāmeklē.

Lai iet.

Par to,kas licies mazsvarīgs,
Par to es tagad raudu.
Un to,kas bijis nevērtīgs,
Tam projām aiziet ļauju.

Par manām pelēkām ēnām
Es negribu vairs runāt,
Tās tumšas un bez sejām,
Liek man par nāvi domāt.

Pret gaismu tuneļa galā
Es negribu vairs skriet,
Labāk stāvēt pasaules malā
Un ļaut bēdām,lai iet.

Mans lapu lietus.

Varbūt es tevi meklēšu vēl rīt,

Tu esi mans lapu lietus rudenī,

Kas ar asarām kopā krīt

Un pazūd vakara miglas biezoknī.

mēs.

Mēs sapņojām, kaut gan nebij` lemts

Mūsu sapņiem kā brīnumam piepildīties.

Mēs raudājām, jo ceļš bija nepabeigts,

Mūsu kājām pret to vairs neatsperties.

Mēs slēpāmies,kaut gan bezjēdzīgi,

Mūsu asaras nevienam tik un tā neredzēt.

Mēs klusējām, laikam skrienot nesteidzīgi,

Mūsu sirdīm ir neiespējami citu iemīlēt.

Mēs smaidījām, kaut gan ar sāpēm,

Mūsu čukstus tikai vējam sadzirdēt.

Mēs zaudējām, jo padevāmies bailēm

Un nespējām viens otru noturēt.

tālā tuvumā

Turi mani tik tuvu ,lai neapniktu un tik tālu,lai nepazaudētu...
      Pirmie vārdi,kurus es vēlos dzirdēt no rīta pamostoties nemaz nav vārdi, tas ir acu skatiens,kurš izsaka visu. Tie ir visskaistākie vārdi, kuri liek tev lidot kā tauriņam. Lidot tā,it kā vairāk neviena apkārt nebūtu, tikai zilas debesis,es un tu. Mirklis ir īss, bet atmiņā paliekošs, šis mirklis,šis skatiens liek visu dienu atrasties pārs centimetrus virs zemes un smaidīt kā mazam bērnam,kurš tikko ticis pie ilgi kārotā un gaidītā.Bet pagaidām tā nevar būt.
      Kā gribas laiku pagriezt atpakaļ,tad nebūtu notikušas tik daudzas lietas, par kurām mēs abi ik pa brīdim mēdzam raudāt. Un brīžiem nezini,vai ar sāpēm vai prieku skatīties otram acīs. Liekas,ka viss,kas notiek, tevi tikai sāpina un sāpinās. Dažreiz tu nezini,kuru ceļu izvēlēties,tāpēc paliec dīkstāvē. Ir bail atkal apdedzināties,bail teikt,bail rīkoties. Un tu pats sevi nostādi muļķa lomā un gaidi brīnumu, bet brīnumi nenotiek,gluži tā pat kā, neatverot acis, nevar redzēt zvaigznes. Es cenšos vairāk nebaidīties, bet tomēr negribas ,lecot pāri sienai, tajā ieskriet,jo laicīgi neesi atspēries. Es nebaidos vairs no tā, kas ar mums notika un kas mūs salauza, es zinu,ka es spētu no tā izvairīties. Kā saka- pēc kara visi gudri. Tieši tāpēc arī tas vairs neatkārtotos.
      Un ,jā, tikai pēc laika apjēdz, cik tomēr pirms tam maz saprati. Un šobrīd mēs esam izauguši, pēc tās uguns,kuru esam pārcietuši, pēc tām kļūdām,kuras esam pieļāvuši. Tagad zinām,kā tās vienam pret otru nepieļaut. Bet baidāmies viens no otra,no tā, vai tavi labie nodomi tiešām atmaksāsies.
       Zini,cilvēks,kuram tu vari būt tu pats, kuram tu vari izkratīt savu sirdi un kura acu priekšā tev nav kauns raudāt ir nenovērtējams dimants, bet šos dimantus mēs bieži nometam zemē,aiz bailēm sagriezties pret tā šķautnēm. Un mēs abi ,šie dimanti, esam bijuši dubļos,jo abi esam metuši viens otru zemē, bet tagad mūsu asās šķautnes,kuras radījušas rētas,ir nogludinājušās. Mēs esam citi,bet tomēr tie paši.

tas,ko jūti...

     Ir nakts, aiz loga vēl dejo lapas,kuras dzenā vējš,pār ielu pārslīd kāds papīra gabals.Logos redzamas gaismas,kur tās nav, nav zināms,vai kāds patiešām jau guļ. Jā,arī šobrīd manos logos nedeg gaisma, bet es neguļu, es kā sastingusi sēžu uz palodzes un veros uz ielu. Zinu,ja būtu tagad piektdiena vai sestdiena, tad pa Pils ielu braukātu mašīnas, uz "Melno kaķi" ik pa brīdim braukātu takši un gar puķēm,pie pulksteņa, staigātu cilvēki dažādās kondīcijās. Šodien ir trešdiena,jā,tik tiešām trešdiena.
     Kā jau parasti vakaros manas domas kaut kur klejo gan ārpus manis pašas un manām problēmām,manām sāpēm,cerībām un sapņiem, gan arī tur,kur globālās lietas. Bet tas neko nemaina,ka mana sirds ikreiz nodreb ,iedomājoties par tevi un to,ko tu man teici. Es tik tiešām jau centos sev ieskaidrot,ka tev nekā nav,ka nekā,nekā... Un tad atkal nomet tu man kā granātu pie kājām ar asarām acīs...ar asarām acīs teici,ka pietrūkstu,ka ,ejot gulēt, tu pats sev jautājot,kur viņa ir, ka arī tev katrs sīkums atgādina par mani ,ka es piederot tikai tev un nevienam citam,ka vēl jo projām mīli...
     Un tas,ko es tagad nesaprotu,kāpēc cilvēki šos visus vārdus pamato tikai ar to,ka tad bija iedzēruši. Jā,mēs dzeram,jā, bet tad mēs sakām,ko no sirds jūtam,kas mūsos iekšā sēž un ,ko ,iespējams,citos apstākļos nemākam izteikt,jo mums ir bail. Un ir taču reizi pār visām reizēm jāpārkāpj pāri savam "es negribu", ir jārunā, tā paliks vieglāk gan pašam,gan otram. Klusēšana šādā gadījumā parāda to,cik ļoti paši baidāmies no tā,ko jūtam.
     Cilvēkiem reizēm ir bail panākt soli pretī,jo viņi domā,ka viņiem pretī nenāks.Ir bail pašam no sevis. Mēs nemākam tā vienkārši paši savai dzīvei pāršķirt nākamo lapu,sākt visu no jauna, būt pašiem kā baltai lapai,jo esot iepriekšējā,esam guvuši mācību vai pat vairākas un milzīgu pieredzi.
     Personīgi, es mainījos jau 31.05. ,es pamodos kā cits cilvēks, ar citu skatu uz dzīvi ar citām vērtībām,sapratu,kas manā dzīvē ir bijis nepareizs un lieks, kur es kļūdījos un kur vairs nekļūdīšos. Sapratu,kas man patiešām ir svarīgs un bez kā es nevaru iedomāties savu dzīvi.
     Nebaidies ieskatīties sevī,redzēt pāri savam ego,tev arī ir sirds,tev arī ir zemapziņa, beidz barot savu ego, tā tu laimīgāks nepaliksi! :]
     Un te tas viss noplok,kā filmā, subtitri aizrit,domas aizrit jau citur....