Mūsu sapņiem kā brīnumam piepildīties.
Mēs raudājām, jo ceļš bija nepabeigts,
Mūsu kājām pret to vairs neatsperties.
Mēs slēpāmies,kaut gan bezjēdzīgi,
Mūsu asaras nevienam tik un tā neredzēt.
Mēs klusējām, laikam skrienot nesteidzīgi,
Mūsu sirdīm ir neiespējami citu iemīlēt.
Mēs smaidījām, kaut gan ar sāpēm,
Mūsu čukstus tikai vējam sadzirdēt.
Mēs zaudējām, jo padevāmies bailēm
Un nespējām viens otru noturēt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru