Aiz viņa,kurš nemitīgi raugās tukšumā,sēž jauns laulāts pāris. Ak, cik īstenībā mīlestība ir skaista! Sēž divi, viens otram piespiedušies, sievietes galva mīļi uzlikta vīram uz pleca, skan klusi čuksti un to pavada maigs smaids. Skatoties uz viņiem,domāju,vai man arī tā būs, vai arī mēs abi izskatīsimies tik labi. Un rodas jautājums- cik ilgi gan tas pastāv, cik ilgi tu blakus otram jūties īpašs,nevis kā pieradums vai slogs? Ja nekas nav mūžīgs,vai vispār ir vērts? Nē, jebkur jau var atrast to labo un skaisto, bet,lai to justu, kripatiņa no tā sevī vienmēr jānēsā līdz. Un paliek man skumji.Atkal jau,jau atkal tās nolādētās četras naktis bez viņa,jau atkal tā klusā vientulības sajūta,kaut arī es viņu turu sevī,turu un turēšu. Stacijas skrien viena pēc otras, sliežu rīboņa paātrinās un sarūk,paātrinās un sarūk. Bet nenoplok mana domu jūra, tās viļņus es jūtu pārāk bieži,ka no tiem pat sāk rasties nogurums.
Es neesmu aktrise un mana dzīve nav teātra skatuve ,es negribu tēlot,kaut gan dažreiz to vajag. Es neuzdrīkstos stāstīt visu,lai arī cik ļoti vārdi paši grib ārā lēkt, grūti ir tos noturēt, bet tas jāvar. Ir jāuzklāj caurspīdīgs plīvurs,lai vienmēr spētu būt ar kaut ko interesants. Noslēpumainība- ak,kā gribētu,lai tā man piemīt vairāk. Liekas,ka šis vārds sevī iekļauj milzu seksapīlu,kārdinājumu, alkas un noslēpumus.
Es tagad sev uzdodu jautājumu- ko gan īsti nozīmē būt laimīgam? Nevar jau vienmēr būt tā,ka saproti to tikai tad,kad tā vairs nav. Un ,jā, es šobrīd varu teikt:" Es esmu laimīga." Arī par spīti tam,ka mūs šķir četras naktis. Laiks taču ir tikai metafora. Es nedzīvoju pēc stundām , es dzīvoju pēc naktīm, manas stundas ir tikai skolā un tad,kad gaidu autobusu ,kurš vedīs mani mājās. Kā taktsmērs ar pantiem,kā vāzes ar ziediem,piepildīts....
Nākotne-šis nezināmais....
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru