Nekad nebiju iedomājusies,nekad mani nebija pat piemeklējušas tādas domas,ka ar mani tā varētu notikt. Un,kad tas notiek, tu sabrūc, gan fiziski,gan morāli. Tik milzīgs tukšums, tik šausmīga sajūta,jo esi nelaimīgs.
Katram jau laime slēpjas citur. Citam pietiek ar to,ka viņam makā vienmēr ir skanošais, citam pietiek ar to,ka viņam ir draugi, bet man nekad ar to nepietiks. Man vajag mīlestību. Es esmu sapratusi to,ka laimīga varu justies tikai tad,kad man blakus ir cilvēks,kuru es mīlu.
Un ,runājot,par manu mīlestību, tā nav izlikšanās vai pieķeršanās ,tā nekad nav bijusi uzspēlēta,tā vienmēr ir tīra. Protams,tā mēdz būt arī savtīga, jo kurš gan nevēlēsies justies mīlēts.
Bet es vairs pat nepazīstu to cilvēku,kuru es mīlu,jo es iemīlēju citu, viņš pēkšņi mainījās. Tik pēkšņi,ka es to nespēju aptvert. Tik krasi mainījās visas viņa domas par pasauli kā tādu,par viņa dzīvi,par viņu pašu. Un viņš vairs tiešām nav tas cilvēks,kuru es iepazinu un kuru es mīlēju tādu,kāds viņš ir.
Tagad es pat nesaprotu,vai mīlu vai ienīstu, jo brīžiem man gribas viņu nogalināt par to visu,ko viņš tagad liek man pārciest, bet otrā brīdī es vienkārši viņu nesaprotu,gribu palīdzēt. ak.. palīdzēt.... Ja cilvēks neieklausās, bet ieņem galvā vienu un domā,ka tā ir vispareizāk, un pasaka : "Es esmu izlēmis,tu neko nevari ietekmēt." ,rodas jautājums, vai viņš maz ir glābjams no tā,kā viņš jūtas.
Un,domājot par sevi, es nezinu,ko darīt, es jūtos tik viena, kaut gan man apkārt ir tik daudz mīļu draugu,kuri mani atbalsta.Nevar aizbēgt no tā,kas ik dienas tev seko līdzi. Kā vilku bars un es šoreiz esmu zaķa lomā.
Kaut reizi es vēlētos justies patiešām no sirds novērtēta,patiešām no sirds svarīga.
Un kā es gribētu,lai vismaz viņš beigtu man darīt pāri.
Jūtos tik šausmīgi ievainojuma. Jā,šobrīd tāda patiešām esmu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru